Protams, ka terapija ir noderīga un nepieciešama ikvienam. Tomēr, ja kāds pavada gadiem terapijā, tas nozīmē, ka ir grūti izrisināmas bērnības traumas, kas ietekmē cilvēka labsajūtu, attiecības, darbu, karjeru un rada hronisku trauksmi, depresiju. 

Pasaulē pazīstamais bērnības traumu eksperts Dr Gabor Mate saka: “Trauma ir nevis tas, kas noticis ar tevi, bet gan tas, kas noticis tevī tā notikuma rezultātā.” Un tā ietekme var būt ilgstoša, liekot traumatiskajām pieredzēm atspoguļoties cilvēka domāšanā un uzvedībā arī pieaugušā vecumā.

Un tas, ka cilvēks piedzīvojis traumas bērnībā, nebūt nenozīmē, ka viņš/-a uzaudzis/-gusi sliktā ģimenē un vecāki nemīlēja. Nē, nepavisam. 

Vecāki iespējams ļoti mīlēja un rūpējās, cik vien mācēja un spēja, bet bija svarīgas lietas, ko viņi paši nesaņēma bērnībā no saviem vecākiem. Un tas rada to, ka arī labā ģimenē uzaudzis bērns var būt ar bērnības traumām, kuras nākas risināt terapijā pēc tam gadiem ilgi. Daudzas traumas (un to rezultātā veidojušies paterni) tiek nodoti no paaudzes paaudzē pavisam neapzināti. Un, jo jūtīgāka nervu sistēmā, jo vieglāk traumatizēta tā var kļūt.

🌻 Ko darīt, lai no tā izvairītos? 

🌻 Kas vispār veido emocionālās traumas?

🌻 Kādi ir būtiski aspekti, kam pievērst uzmanību bērnu audzināšanā, lai, cik iespējams, izvairītos no emocionālajām traumam bērnam?

Mēs palūkosimies uz šiem jautājumiem no neirozinātnes perspektīvas, proti, palūkojoties, kā emocionālā trauma veidojas pašā tās saknē - kā nepabeigta nervu sistēmas stresa atbilde. 

Līdz ar to šī ir lekcija, kas būs noderīga ikvienam, ne tikai vecākiem.