Bieži vien trauksmei vai depresijai pamatā ir nevis viens konkrēts traumatizējošs notikums, bet gan atkārtotas pieredzes, kas ietrenējušas nervu sistēmu un smadzenes būt hroniskā stresa stāvoklī.

Bērnības traumas var veidot ne tikai tas sliktais, kas ar mums noticis, bet arī tas labais, kas ar mums nav noticis. 

Piemēram, drošības sajūtas iztrūkums, konstants emocionālo vajadzību apmierinājuma iztrūkums, beznosacījuma mīlestības un pieņemšanas iztrūkums bērnam tieši tāds, kā viņš ir. 

Kad atkal un atkal iztrūkst emocionālo vajadzību apmierinājums, bērns piedzīvo emocionālo stresu, kas netiek atbrīvots, bet paliek mūsu sistēmā, ilgtermiņā radot haosu no iekšienes.

Veidojas dažādi limitējoši uzskati (“es neesmu gana labs”, “es neesmu svarīgs”,  “es nedrīkstu kļūdīties”, “es nedrīkstu citiem likt vilties”, utt.) un dažādi paterni (uzvedības modeļi), kas turpina noturēt nervu sistēmu un smadzenes hroniska stresa stāvoklī ikdienā.

Tas viss kopumā veido nervu sistēmas disregulāciju, kuras izteiktākie simptomi var būt trauksme, depresija, izdegšana, utt.

Vai tu patiesi izjūti savas emocijas vai tikai domā par tām? Kamēr emociju intelektualizēšana var radīt iestrēgšanu stresa stāvoklī, to fiziska izjušana ķermenī palīdz atbrīvot spriedzi un regulēt nervu sistēmu. Uzzini atšķirību starp emociju piedzīvošanu un pārmērīgu analizēšanu, kā arī atklāj vienkāršus soļus, lai atjaunotu saikni ar savu ķermeni un veicinātu emocionālo dziedināšanu un iekšējo mieru.

Jūtīgiem cilvēkiem ir spēcīgāka spoguļneironu sistēma🧠🪞, kas pastiprina empātiju un spēju sajust citu emocijas. Bērnībā tas bieži nozīmē, ka bērns ļoti uztver vecāku un apkārtējo emocijas, cenšoties pielāgot savu uzvedību, lai izvairītos no konfliktiem un saglabātu drošības sajūtu. 

Šī pielāgošanās, kas sākotnēji kalpo kā aizsargmehānisms, pieaugušā vecumā var izpausties kā pārmērīga trauksme, vainas sajūta, robežu ignorēšana un nespēja uzticēties sev. Tā var radīt emocionālu slogu, kas kavē piedzīvot iekšēju mieru un harmoniju, kā arī veicina izdegšanu un depresiju. 

Jūtīgums ir dāvana 💖 Tas nozīmē vairāk empātiju, intuīciju un spēju būt saiknē ar sevi un citiem. 

Jūtīgiem cilvēkiem lieliski padodas radošās profesijas, palīdzošās profesijas, kas ietver rūpes par citiem un situācijas, kurās nepieciešama emocionālā inteliģence (vadītāji, CEOs)✨

Bet jūtīgiem cilvēkiem ir arī izaicinājumi - viņi vieglāk var kļūt pārņemti un traumatizēti.

Highly sensitive people (HSPs) process sensory and emotional information more deeply than others. This heightened sensitivity is a gift—it allows for greater empathy, intuition, and connection with others. However, it also means that HSPs are more prone to overwhelm and trauma.

Bright lights, loud noises, crowded spaces, and even subtle emotional cues can overstimulate a sensitive nervous system, leading to feelings of anxiety, exhaustion, or emotional shutdown.

Trauma for HSPs isn’t always caused by major events; even small, repeated stressors—like emotional neglect, overstimulation, or conflict—can leave lasting imprints on their nervous system.

The good news? A sensitive nervous system is also highly responsive to positive change. With tools like nervous system regulation, boundary-setting, and self-care, HSPs can heal, thrive, and embrace their sensitivity as a superpower.

Kad mēs aizmirstamies no emocijām un stresa ķermenī, lai nejustu, nervu sistēma nonāk “Freeze” / “Shutdown” stāvoklī. Kas ir vēl neveselīgāks stresa stāvoklis nekā aktīvā stresa “Fight / Flight” stāvoklis. 

Ilgtermiņā mēs tādā veidā virzamies pretim ne tikai izdegšanai un depresijai, bet arī iespējamām veselības problēmām.

Šai publikācijām minētie paradumi, ja pielietoti kompulsīvi, lai aizmirstos, tikai liks stresa enerģijai uzkrāties nervu sistēmā, pastiprinot disregulāciju ilgtermiņā.

Mūsu attiecības ar dusmām ir būtiskas. Tā ir spēcīga emocija mūsos, kas ilgtermiņā apspiesta rada dažādas mentālās un emocionālās, kā arī fiziskās veselības sekas un izaicinājumus.

Trauksme, depresija, hronisks nogurums, hroniskas sāpes, emocionālā reaktivitāte, hroniskas saslimšanas (autoimūnās saslimšanas, vēzis) ir kādi no disregulētas nervu sistēmas simptomiem, kas liecina par apspiestu dusmu, uzkrātu enerģiju.

Kad mums ir nepiepildītas vajadzības bērnībā vai notiek traumatizējošas pieredzes, mēs kā bērni piedzīvojam sāpīgas emocijas. Ja mums iztrūkst emocionālā klātesamība un drošības sajūta, ko sniegtu mīloši, uzticami, klātesoši vecāki (vai citas piesaistes personas), tad šīs emocijas, sāpes un stress paliek mūsos - tas netiek atbrīvots.

Kad mēs runājam par traumām, un šai gadījumā bērnības traumām, tad mums jāpatur prātā, ka trauma ir nevis tas notikums, kas noticis, bet tas, kas noticis mūsos tā notikuma rezultā. Notikums var būt mirklīgs, bet tā ietekme var būt daudzu gadu un dekāžu garumā.

Proti, nervu sistēma turpina glabāt šo traumatisko stresu un apspiestās emocijas, tā rezultātās veidojot dažādus neveselīgus paternus, kas turpina radīt hronisku stresu cilvēka dzīvē.

Nervu sistēma paliek izdzīvošanas stāvoklī attiecībā uz to dzīves aspektu, gatava jebkurā brīdī pasargāt tevi, lai atkal neatkārtojas tās pieredzētās sāpes. 

Bet šāda “sliktākā scenārija ekspektācija”  realitāte rada pretējo - visu laiku tiek aktivizēta stresa atbildes reakcija, pat tad, kad tas nav nepieciešams.

Bērns, kura emocijas netiek pieņemtas, iemācās tās apspiest - izstumt ārpus savas apzinātās pieredzes. Bet tas nenozīmē, ka viņš pārstāj tās just. Emocionālais stress nervu sistēmā, ķermenī tik un tā paliek un tiek aktivizēts, ikreiz, kad šai emocijai dabiski vajadzētu parādīties. Bērns kļūst atvienots no tā, ka jūt un apzinās šo emociju. Jeb arī tiklīdz tā tiek piefiksēta, tā tiek apspiesta kā nepieņemama.

This blog post will be about eight seemingly good habits (tendencies, behaviors, mindsets) that are actually hurting us in the long term. They're harming our personal and professional lives, happiness, and health.

Some of these behaviors are indeed praise-worthy, but at the level they are a character of a lot of the society, they have lost the healthy balance and become hurtful.

For many years I also felt like these tendencies were something to strive for, and I tried to embody them, but through the years, I have realized how they have been more of a self-sabotage that is blocking me from true fulfillment and success than beneficial tools to reach goals.

We have spent so much time with this obsessive form of thinking - worrying - that we don't even notice anymore how we are engaging in it again. We believe it is our normal way of being.

Procrastination is not being lazy. Procrastination is when you postpone something you know you should be doing because you choose to do other seemingly important tasks instead.

Self-doubt is a lack of belief in your own abilities and in who you are. It is based on previous negative experiences that have made you doubt your worth. It undermines your potential and makes you procrastinate on the necessary action towards your goals.

Overthinking is a state that can suck energy out of you and paralyzes your actions. Overthinking leads you nowhere, because it keeps you worrying and fearing the outcomes.

How to overcome perfectionism. Perfectionism is one of the biggest reasons why people procrastinate. Once you learn how to overcome perfectionism, you will increase your productivity and efficieny hundredfold.

Working on my mindset to get rid of limiting beliefs has made me much smarter and wiser than all that theoretical knowledge I was taught in school.

These habits hold you back not only in business, but also in life. You can have the best strategies for success in the world, but if you lack the right mindset, your results will still be very limited.