Mums, izteikti jūtīgajiem cilvēkiem, dabiski piemīt liela empātija un vēlme būt labiem pret citiem. Taču tieši šī īpašība bieži noved pie izpatikšanas paterniem ar visām no tā izrietošajām sekām.

Kā atšķirt izpatikšanu no patiesas vēlmes palīdzēt? Lūk, 5 galvenās atšķirības.

Cilvēkiem ar izpatikšanas citiem paternu bieži raksturīga arī trauksmaina piesaiste. Šie divi modeļi – citu vajadzību prioritizēšana, pielāgošanās citiem, atstājot novārtā savas vajadzības un robežas – iet roku rokā.

Arī dezorganizētai piesaistei bieži vien raksturīgs izpatikšanas citiem paterns (dezorganizēta piesaiste daļēji ietver arī trauksmaino piesaisti).

💡 Patiesībā izpatikšanas citiem paterns ir izveidojies kā atbilde uz piesaistes ievainojumiem – situācijām, kad bērna emocijas un vajadzības nav vienmēr tikušas pieņemtas. Nereti, paužot savas sajūtas, bērns ir saskāries ar noraidījumu no vecāka, kas radījis saiknes zaudēšanas sajūtu.

Agrīnie piesaistes ievainojumi lielā mērā nosaka piesaistes veidu pieaugušo vecumā un ir pamatā daudzām attiecību problēmām, trigeriem un konfliktiem.

Vainas sajūta, kas rodas, mēģinot nospraust savas robežas vai paust savas vajadzības, ir dziļi kompleksa un bieži vien sakņojas neatrisinātās bērnības traumatiskās pieredzēs. Tā nav vienkārši “neērta sajūta” – tā bieži ir cieši savijusies ar dusmām, skumjām, bailēm un kaunu.

Izpatikšana citiem—pastāvīgi liekot citu vajadzības augstāk par savējām—var šķist kā “būšana laipnai”, taču ar laiku tas dziļi iztukšo gan prātu, gan ķermeni.

Izpatikšanas citiem paterns un līdz ar to grūtības nospraust robežas un pateikt “nē” bieži vien ir lielākais faktors, kas ilgtermiņā rada izdegšanu.

Mēs līdz izdegšanai nenonākam vienā dienā. Tie ir nervu sistēmas paterni, kas rada atkārtotas automātiskās izvēles atkal un atkal, kuru rezultātā mēs upurējam savas vajadzības, prioritizējot citu vajadzības.

Izpatikšana citiem nav vienkārši apzināts ieradums vai slikts paradums, ko var mainīt, tikai par to runājot vai pielietojot gribasspēku.

Izpatikšana citiem ir dziļi nervu sistēmā un zemapziņā iesakņojies paterns, kas cieši saistīts ar izdzīvošanas un drošības sajūtu – tādēļ tas ir tik spēcīgs un noturīgs.

Šis paterns visbiežāk veidojas agrīnā bērnībā un piesaistes attiecībās, kad Tava nervu sistēma iemācījās, ka nav droši būt kontaktā ar savām vēlmēm, vajadzībām un robežām, kā arī tās paust. To darot, pastāvēja risks zaudēt saikni ar piesaistes personu (piemēram, piedzīvot atraidījumu, kritiku vai emocionālu attālināšanos).

Kopš es dziļāk sāku apgūt somatiku – saprast, kā darbojas nervu sistēma, kā ar to strādāt un kā tā glabā traumas – es vairs īsti neticu personības testiem.

Protams, ir vērtīgi uzzināt vairāk par sevi, un tam vajadzētu veicināt sevis pieņemšanu. Taču ne vienmēr tā notiek, ja pēc personības testa aizpildīšanas mēs sev uzliekam zīmogu: “Redzi, es tāda esmu, jo es esmu...”. Jo tad mēs to saistām ar kādu ārēju faktoru, kas nav no mums atkarīgs, kāpēc esam tādi, kādi esam. Tas drīzāk veicina palikšanu upura lomā.

Daudzi jūtīgi un ambiciozi cilvēki atzīst: pat tad, kad beidzas darba pienākumi vai apkārtējā steiga, viņiem ir ļoti grūti patiešām atslābināties. Prāts turpina “skriet”, ķermenis ir saspringts, un atpūta šķiet gandrīz neiespējama. Šī nespēja atslābināties nav tikai “slikts ieradums” – tā bieži ir pazīme par disregulētu nervu sistēmu.

Nervu sistēma (autonomā jeb veģetatīvā nervu sistēma), kas iestrēgusi stresa stāvokļos vairāk, ilgāk, biežāk nekā patiesībā būtu nepieciešams un atbilstoši situācijai.

Tas notiek, kad nervu sistēma glabā daudz neizrisinātas traumas - neatbrīvotu traumatisko stresa enerģiju, tai skaitā, apspiestas emocijas.

Kad mēs paraugāmies uz sevi un piedzīvoto no nervu sistēmas (Polivagālās teorijas) perspektīvas, tik daudz kas ir vairāk saprotams.

Kad mēs pretojamies emocijām, kritizējam sevi par tām, tiecamies pārlieku kontrolēt jeb apspiest tās, nosodam tās, ignorējam tās, kā nevēlamas, ruminējam par to, cenšoties tikt no tās vaļā bez pieņemšanas sajūtas - tajā visā iztrūkst šī nepieciešamā drošības sajūta.

Vēl jo vairāk - šāda attieksme rada papildus draudu sajūtu nervu sistēmai. Tā ne tikai paliek tai pašā stresa stāvoklī (emocijā), bet iespējams šī emocija kļūst pat vēl spēcīgāka.

Kad mēs pretojamies emocijām, tās kļūst spēcīgākas.

Emocionālā pieejamība - viens no būtiskākajiem aspektiem, lai mēs varētu gūt vēlamās pārmaiņas sevī, savā mentālajā un emocionālajā veselībā, savās attiecībās ar otru pusīti un bērniem. 

Un tikpat būtiska, vai pat būtiskāka, kā emocionālā pieejamība citiem, ir arī emocionālā pieejamība sev. Tas patiesībā ir iesākums, lai mēs varam būt emocionāli pieejami citiem.

Trauma nav tikai par ārējiem notikumiem, bet gan par to, kas notiek mūsu nervu sistēmā šo notikumu rezultātā. Trauma ir dziļi personiska pieredze, kas ir atkarīga no tā, vai mūsu nervu sistēma saņem nepieciešamo drošības sajūtu, lai pārstrādātu stresu un atgūtu līdzsvaru. Tas ir īpaši būtiski bērniem, kuru emocionālā regulācija lielā mērā ir atkarīga no piesaistes personas pastāvīgas un rūpīgas klātbūtnes. Ja šī drošība iztrūkst, bērni pielāgojas nedrošai videi, kas noved pie stresa, nedrošām piesaistes formām un pat trauksmes vai depresijas. Trauma var rasties arī no tā, kas iztrūka – piemēram, emocionālas pieņemšanas vai drošības sajūtas – atstājot bērnus vienus ar savām sāpēm. Trauksme un depresija bieži vien atspoguļo nervu sistēmu, kas ir pārslogota ar neatrisinātu stresu: trauksme izraisa hiperaktivāciju, savukārt depresija noved pie "izslēgšanās" jeb nervu sistēmas stāvokļa, ko dēvē par "shutdown". Lai gan mēs nevaram mainīt pagātni, mēs varam ietekmēt tās ietekmi uz mūsu tagadni, izprotot un dziedinot savas traumas. Šis process ļauj mums pārraut paaudžu traumu ciklus un nodot dziedināšanu, nevis traumas, nākamajām paaudzēm.

Bieži vien trauksmei vai depresijai pamatā ir nevis viens konkrēts traumatizējošs notikums, bet gan atkārtotas pieredzes, kas ietrenējušas nervu sistēmu un smadzenes būt hroniskā stresa stāvoklī.

Bērnības traumas var veidot ne tikai tas sliktais, kas ar mums noticis, bet arī tas labais, kas ar mums nav noticis. 

Piemēram, drošības sajūtas iztrūkums, konstants emocionālo vajadzību apmierinājuma iztrūkums, beznosacījuma mīlestības un pieņemšanas iztrūkums bērnam tieši tāds, kā viņš ir. 

Kad atkal un atkal iztrūkst emocionālo vajadzību apmierinājums, bērns piedzīvo emocionālo stresu, kas netiek atbrīvots, bet paliek mūsu sistēmā, ilgtermiņā radot haosu no iekšienes.

Veidojas dažādi limitējoši uzskati (“es neesmu gana labs”, “es neesmu svarīgs”,  “es nedrīkstu kļūdīties”, “es nedrīkstu citiem likt vilties”, utt.) un dažādi paterni (uzvedības modeļi), kas turpina noturēt nervu sistēmu un smadzenes hroniska stresa stāvoklī ikdienā.

Tas viss kopumā veido nervu sistēmas disregulāciju, kuras izteiktākie simptomi var būt trauksme, depresija, izdegšana, utt.

Vai tu patiesi izjūti savas emocijas vai tikai domā par tām? Kamēr emociju intelektualizēšana var radīt iestrēgšanu stresa stāvoklī, to fiziska izjušana ķermenī palīdz atbrīvot spriedzi un regulēt nervu sistēmu. Uzzini atšķirību starp emociju piedzīvošanu un pārmērīgu analizēšanu, kā arī atklāj vienkāršus soļus, lai atjaunotu saikni ar savu ķermeni un veicinātu emocionālo dziedināšanu un iekšējo mieru.

Jūtīgiem cilvēkiem ir spēcīgāka spoguļneironu sistēma🧠🪞, kas pastiprina empātiju un spēju sajust citu emocijas. Bērnībā tas bieži nozīmē, ka bērns ļoti uztver vecāku un apkārtējo emocijas, cenšoties pielāgot savu uzvedību, lai izvairītos no konfliktiem un saglabātu drošības sajūtu. 

Šī pielāgošanās, kas sākotnēji kalpo kā aizsargmehānisms, pieaugušā vecumā var izpausties kā pārmērīga trauksme, vainas sajūta, robežu ignorēšana un nespēja uzticēties sev. Tā var radīt emocionālu slogu, kas kavē piedzīvot iekšēju mieru un harmoniju, kā arī veicina izdegšanu un depresiju. 

Jūtīgums ir dāvana 💖 Tas nozīmē vairāk empātiju, intuīciju un spēju būt saiknē ar sevi un citiem. 

Jūtīgiem cilvēkiem lieliski padodas radošās profesijas, palīdzošās profesijas, kas ietver rūpes par citiem un situācijas, kurās nepieciešama emocionālā inteliģence (vadītāji, CEOs)✨

Bet jūtīgiem cilvēkiem ir arī izaicinājumi - viņi vieglāk var kļūt pārņemti un traumatizēti.

Highly sensitive people (HSPs) process sensory and emotional information more deeply than others. This heightened sensitivity is a gift—it allows for greater empathy, intuition, and connection with others. However, it also means that HSPs are more prone to overwhelm and trauma.

Bright lights, loud noises, crowded spaces, and even subtle emotional cues can overstimulate a sensitive nervous system, leading to feelings of anxiety, exhaustion, or emotional shutdown.

Trauma for HSPs isn’t always caused by major events; even small, repeated stressors—like emotional neglect, overstimulation, or conflict—can leave lasting imprints on their nervous system.

The good news? A sensitive nervous system is also highly responsive to positive change. With tools like nervous system regulation, boundary-setting, and self-care, HSPs can heal, thrive, and embrace their sensitivity as a superpower.

Kad mēs aizmirstamies no emocijām un stresa ķermenī, lai nejustu, nervu sistēma nonāk “Freeze” / “Shutdown” stāvoklī. Kas ir vēl neveselīgāks stresa stāvoklis nekā aktīvā stresa “Fight / Flight” stāvoklis. 

Ilgtermiņā mēs tādā veidā virzamies pretim ne tikai izdegšanai un depresijai, bet arī iespējamām veselības problēmām.

Šai publikācijām minētie paradumi, ja pielietoti kompulsīvi, lai aizmirstos, tikai liks stresa enerģijai uzkrāties nervu sistēmā, pastiprinot disregulāciju ilgtermiņā.

Mūsu attiecības ar dusmām ir būtiskas. Tā ir spēcīga emocija mūsos, kas ilgtermiņā apspiesta rada dažādas mentālās un emocionālās, kā arī fiziskās veselības sekas un izaicinājumus.

Trauksme, depresija, hronisks nogurums, hroniskas sāpes, emocionālā reaktivitāte, hroniskas saslimšanas (autoimūnās saslimšanas, vēzis) ir kādi no disregulētas nervu sistēmas simptomiem, kas liecina par apspiestu dusmu, uzkrātu enerģiju.

Kad mums ir nepiepildītas vajadzības bērnībā vai notiek traumatizējošas pieredzes, mēs kā bērni piedzīvojam sāpīgas emocijas. Ja mums iztrūkst emocionālā klātesamība un drošības sajūta, ko sniegtu mīloši, uzticami, klātesoši vecāki (vai citas piesaistes personas), tad šīs emocijas, sāpes un stress paliek mūsos - tas netiek atbrīvots.