Miegs ir viena no mūsu pamatvajadzībām. Kad nervu sistēma ir disregulēta, bieži parādās miega traucējumi. Savukārt nepietiekams vai nekvalitatīvs miegs vēl vairāk pastiprina nervu sistēmas disregulāciju, un pastiprinās tādi simptomi kā trauksme, emocionālā reaktivitāte, izteikts jūtīgums, “prāta migla”, nomāktība, depresija, izdegšana, biežāka slimošana, u.c.

Cilvēki ar jūtīgu nervu sistēmu var biežāk un izteiktāk piedzīvot miega traucējumus, un pat saskarties ar bezmiegu, jo viņu nervu sistēma vieglāk var kļūt disregulēta. Viņi ir vairāk jūtīgi attiecībā uz dažādiem faktoriem, kas var ietekmēt miega kvalitāti. Raksts apkopo plašu raksturojumu par dažādajiem faktoriem, kas var radīt miega traucējumus, un ieteikumus, ko darīt.

Izdegšana ir nervu sistēmas dorsālais jeb “Shutdown” stāvoklis. Tas nozīmē, ka aktīvs ir vagus nerva dorsālais atzarojums, kas atbild par “enerģijas taupīšanu”. Šo stāvokli nervu sistēma “ieslēdz”, kad drauds ir pārāk spēcīgs, pārāk ilgstošs, pārāk pārņemošs, ka tiek uztverts kā dzīvību apdraudošs. 

Šai stāvoklī mēs pieredzam enerģijas trūkumu, izteikti negatīvas domas (“es nevaru”, “nav iespējams”), disociāciju, nogurumu un vēlmi vairāk gulēt. 

Tieši jūtīgie cilvēki (cilvēki ar jūtīgu nervu sistēmu) ir vairāk riska grupā. Gam tamdēļ, ka jūtīga nervu sistēma vieglāk var tikt pārstimulēta, gan tā arī vieglāk var tikt traumatizēta un veidoties hroniski paterni kā izpatikšana citiem, perfekcionisms, atbildības uzņemšanās par citu emocijām, utt. Kad šie paterni ir hroniski, tad tie ilgtermiņā turpina disregulēt nervu sistēmu, līdz tā nonāk līdz izdegšanas stāvoklim. 

Gāslaitings ir manipulatīva taktika, lai panāktu kontroli, un tā raksturīga narcistiskām personām un cilvēku grupām, kuras veidojuši un vada narcistiski līderi. 

Gāslaitings nozīmē, ka sistemātiski tiek noliegta otra cilvēka emocionālā realitāte, sajūtas un uztvere, liekot šim cilvēkam (gāslaitinga upurim) šaubīties par to, ko viņš/-a jūt un kā uztver notiekošo. 

Gāslaitings var izkropļot cilvēka uztveri par sevi un realitātes izjūtu, radot apjukumu un šaubas: “Varbūt es esmu traka/-s?”, “Varbūt es tiešām izdomāju un tā nemaz nav?”, “Es esmu problēma.”

Jūtīgiem cilvēkiem ir nepieciešamas vairāk rūpes par sevi. Paradoksālā kārtā viņi tieši bieži vien mēdz atstāt rūpes par sevi otrajā plānā, jo daudziem jūtīgiem cilvēkiem, empātiem raksturīgas nesavtīgas rūpes par citiem, izteikta pienākuma un atbildības sajūta, perfekcionisms un pat vainas sajūta, ja liek citiem vilties vai velta laiku atpūtai.

Bet būtiski ir paturēt prātā, ka rūpes par sevi nav ekstra, bet gan nepieciešamība. Tā var būt atšķirība starp regulētu un disregulētu nervu sistēmu. 

Kad darām ikdienas pienākumus, rūpējamies par citiem no regulēta nervu sistēmas stāvokļa, tad arī spējam būt produktīvāki, radošāki, labāk risināt problēmas un labāk palīdzēt citiem.

Svarīgāk par to, ka nekad nenotiek nekas slikts un potenciāli traumatizējošs (tas nav iespējams nemaz), ir ka bērnam ir šī drošā saikne ar piesaistes personu, kas palīdz pārstrādāt emocijas un stresu.

Tas attiecas arī uz saiknes pārrāvumiem vecāka attiecībās ar bērnu: svarīgāk par to, ka vecāks nekad nesadusmojas uz bērnu un nesastrīdas, ir ka pēc tam tiek atjaunota saikne - vecāks paskaidro situāciju, uzņemas atbildību un palīdz bērnam atkal justies droši emocionālajā saiknē ar viņu.

Tik daudzi no mūsu traumu paterniem, reakcijām un nervu sistēmas disregulētības simptomiem sakņojas šī iztrūkumā.

Trauma ir nevis tas sliktais notikums, kas noticis ar mums, bet gan tas, kas noticis mūsos tā rezultātā. Proti, iestrēgusī, neatbrīvotā stresa enerģija, kas veido haosu mūsu sistēmā no iekšienes. Tas rezultējas sajūtās un reakcijās, kas nav atbilstošas situācijai (lai gan esam drošībā, ķermenis reaģē tā it kā mēs nebūtu drošībā), kā arī limitējošos uzskatos par sevi (“es neesmu gana laba”, “ar mani kaut kas nav kārtībā”, utt.) un pasauli un traucējošos paternos (izpatikšana citiem, perfekcionisms, vajadzība kontrolēt, utt.).

Kas tad veido šo stresa enerģiju? Stresa hormoni kortizols un adrenalīns un nervu sistēmas aktivācija (saspringums muskuļos, paātrināta sirdsdarbība, sekla elpa, utt.). Ja stresa atbilde nav varējusi tikt pabeigta, jo nervu sistēmai iztrūka drošības sajūta, tad šī stresa enerģija paliek iestrēgusi sistēmā. Tas ir tas, kas pašos pamotos veido traumu. 

Veģetatīvā distonija ir hroniski disregulēta nervu sistēma jeb nervu sistēma, kas zaudējusi līdzsvaru un piedzīvo stresa stāvokļus vairāk un biežāk nekā būtu nepieciešams.

Veģetatīvā distonija ir padomju laika nosaukums, ko vairs īsti neatrodam mūsdienu Rietumu literatūrā. 

Tā vietā tiek lietoti nosaukumi kā “disregulēta nervu sistēma”, “trauksmes traucējumi”, utt.

Dažādu veidu trauksmes no somatiskās traumu terapijas perspektīvas (vispārīga trauksme, trauksmaina piesaiste jeb attiecību trauksme, panikas lēkmes, veselības trauksme, utt.)

Kad es savulaik sāku vairāk pievērsties personīgajai izaugsmei (pirms somatikas), tad tas bija viens no maniem grūti sasniedzamajiem ideāliem – būt “šeit un tagad”.

Es lasīju Ekharta Tolles grāmatu “The Power of Now” toreiz pirms gadiem 15 cerībā, ka grāmatas izlasīšana palīdzēs man apgūt pareizo stratēģiju, kas jādara, lai es būtu šeit un tagad.

Tas, protams, nenotika.

Es turpināju būt tikpat trauksmaina, sastingusi, disasociēta, aizpeldot projām domās un uzmanībā, kā biju.

Jūtīga nervu sistēma daudz vieglāk var kļūt pārslogota un pārstimulēta (un līdz ar to nonākt līdz izdegšanai), tāpēc vēl jo būtiskāk un palīdzošāk jūtīgai nervu sistēmai ir regulāra, kvalitatīva atpūta un somatiskās prakses, kas palīdz piedzīvot regulētību sistēmā.

Vai esi kādreiz jutusies, ka viss ir par daudz? Ka ir grūti atpazīt un apmierināt savas vajadzības, noteikt robežas vai vienkārši atļaut sev atpūsties? Daudziem cilvēkiem, īpaši tiem, kuri bērnībā emocionāli “uzņēmušies” vecāka lomu, šīs sajūtas ir ikdiena.

Kas ir parentifikācija?

Parentifikācija ir process, kad bērns ģimenē sāk ieņemt vecāka lomu – bieži vien tāpēc, ka vecāki ir emocionāli nenobrieduši vai nespēj paši regulēt savas emocijas. Īpaši jūtīgi bērni ļoti ātri pielāgojas vecāku vajadzībām, cerot, ka, padarot vecāku laimīgu, arī viņi paši tiks pie savām vajadzībām.

Attiecības ar bērnu ļoti bieži izgaismo mūsu pašu “iekšējā bērna” ievainojumus. Bērna emocijas, uzvedība un vajadzības var aktivizēt vecas sāpes, ar kurām vēl neesam tikuši galā. Šeit ir 9 izplatīti piemēri, kas var izpausties ikdienas mijiedarbībā ar bērnu:

1. Neiecietība pret kļūdām / Perfekcionisma spiediens

Ja tavs vecāks bija stingrs, prasīgs un bieži kritizēja, kad kaut kas tika izdarīts “ne tā”, tavs “iekšējais bērns” glabā pārliecību, ka mīlestību var saņemt tikai tad, kad viss tiek izdarīts pareizi, un ka kļūdīties ir ļoti nedroši.

Tā rezultātā tu vari ar dusmām un aizkaitinājumu reaģēt uz to, ka tavs bērns kļūdās, izdara kaut ko ne tā vai neievēro prasības. Tevī rodas vēlme steidzināt bērnu, koriģēt vai kritizēt.

Mums, izteikti jūtīgajiem cilvēkiem, dabiski piemīt liela empātija un vēlme būt labiem pret citiem. Taču tieši šī īpašība bieži noved pie izpatikšanas paterniem ar visām no tā izrietošajām sekām.

Kā atšķirt izpatikšanu no patiesas vēlmes palīdzēt? Lūk, 5 galvenās atšķirības.

Cilvēkiem ar izpatikšanas citiem paternu bieži raksturīga arī trauksmaina piesaiste. Šie divi modeļi – citu vajadzību prioritizēšana, pielāgošanās citiem, atstājot novārtā savas vajadzības un robežas – iet roku rokā.

Arī dezorganizētai piesaistei bieži vien raksturīgs izpatikšanas citiem paterns (dezorganizēta piesaiste daļēji ietver arī trauksmaino piesaisti).

💡 Patiesībā izpatikšanas citiem paterns ir izveidojies kā atbilde uz piesaistes ievainojumiem – situācijām, kad bērna emocijas un vajadzības nav vienmēr tikušas pieņemtas. Nereti, paužot savas sajūtas, bērns ir saskāries ar noraidījumu no vecāka, kas radījis saiknes zaudēšanas sajūtu.

Agrīnie piesaistes ievainojumi lielā mērā nosaka piesaistes veidu pieaugušo vecumā un ir pamatā daudzām attiecību problēmām, trigeriem un konfliktiem.

Vainas sajūta, kas rodas, mēģinot nospraust savas robežas vai paust savas vajadzības, ir dziļi kompleksa un bieži vien sakņojas neatrisinātās bērnības traumatiskās pieredzēs. Tā nav vienkārši “neērta sajūta” – tā bieži ir cieši savijusies ar dusmām, skumjām, bailēm un kaunu.

Izpatikšana citiem—pastāvīgi liekot citu vajadzības augstāk par savējām—var šķist kā “būšana laipnai”, taču ar laiku tas dziļi iztukšo gan prātu, gan ķermeni.

Izpatikšanas citiem paterns un līdz ar to grūtības nospraust robežas un pateikt “nē” bieži vien ir lielākais faktors, kas ilgtermiņā rada izdegšanu.

Mēs līdz izdegšanai nenonākam vienā dienā. Tie ir nervu sistēmas paterni, kas rada atkārtotas automātiskās izvēles atkal un atkal, kuru rezultātā mēs upurējam savas vajadzības, prioritizējot citu vajadzības.

Izpatikšana citiem nav vienkārši apzināts ieradums vai slikts paradums, ko var mainīt, tikai par to runājot vai pielietojot gribasspēku.

Izpatikšana citiem ir dziļi nervu sistēmā un zemapziņā iesakņojies paterns, kas cieši saistīts ar izdzīvošanas un drošības sajūtu – tādēļ tas ir tik spēcīgs un noturīgs.

Šis paterns visbiežāk veidojas agrīnā bērnībā un piesaistes attiecībās, kad Tava nervu sistēma iemācījās, ka nav droši būt kontaktā ar savām vēlmēm, vajadzībām un robežām, kā arī tās paust. To darot, pastāvēja risks zaudēt saikni ar piesaistes personu (piemēram, piedzīvot atraidījumu, kritiku vai emocionālu attālināšanos).

Kopš es dziļāk sāku apgūt somatiku – saprast, kā darbojas nervu sistēma, kā ar to strādāt un kā tā glabā traumas – es vairs īsti neticu personības testiem.

Protams, ir vērtīgi uzzināt vairāk par sevi, un tam vajadzētu veicināt sevis pieņemšanu. Taču ne vienmēr tā notiek, ja pēc personības testa aizpildīšanas mēs sev uzliekam zīmogu: “Redzi, es tāda esmu, jo es esmu...”. Jo tad mēs to saistām ar kādu ārēju faktoru, kas nav no mums atkarīgs, kāpēc esam tādi, kādi esam. Tas drīzāk veicina palikšanu upura lomā.

Daudzi jūtīgi un ambiciozi cilvēki atzīst: pat tad, kad beidzas darba pienākumi vai apkārtējā steiga, viņiem ir ļoti grūti patiešām atslābināties. Prāts turpina “skriet”, ķermenis ir saspringts, un atpūta šķiet gandrīz neiespējama. Šī nespēja atslābināties nav tikai “slikts ieradums” – tā bieži ir pazīme par disregulētu nervu sistēmu.

Nervu sistēma (autonomā jeb veģetatīvā nervu sistēma), kas iestrēgusi stresa stāvokļos vairāk, ilgāk, biežāk nekā patiesībā būtu nepieciešams un atbilstoši situācijai.

Tas notiek, kad nervu sistēma glabā daudz neizrisinātas traumas - neatbrīvotu traumatisko stresa enerģiju, tai skaitā, apspiestas emocijas.

Kad mēs paraugāmies uz sevi un piedzīvoto no nervu sistēmas (Polivagālās teorijas) perspektīvas, tik daudz kas ir vairāk saprotams.