Kāds ir bijis mans stāsts līdz šim?

Kopš es atceros sevi, es vienmēr esmu bijusi sapņotāja. Mani vienmēr tika iedvesmojušas idejas par to, kā mainīt pasauli un padarīt to labāku, un iedvesmojuši cilvēki, kas to dara.

Tomēr, ikvienam tādam sapņotājam dzīvē pienāk brīdis (vai brīži), kad viņi atsitās pret sienu, kas saucas “reālā pasaule”.

Lai arī mums ir daudz ambīcijas, sapņu un mērķu, mēs saskaramies ar faktoriem, kas tiecas mūs ne tikai apstādināt, bet arī atņemt mums ticību par to, kas iespējams. Tie var būt kādi ārēji faktori, tomēr visbiežāk tie ir iekšēji faktori - ko mēs domājam par sevi un to, kā iekārtota pasaule.

Es pavisam noteikti ticu, ka “mūsu domas rada mūsu dzīvi”. Un ne tikai tāpēc, ka es pati to esmu pieredzējusi, bet arī tāpēc, ka zinātne (neirozinātne, kvantu fizika, epiģenētika) apliecina to.

Manas limitējošās pārliecības

“Neesmu gana laba”, “neesmu gana gudra”, “neesmu gana talantīga”, utt. - tās ir tikai dažas no limitējošās pārliecībām, kas “dzīvojas” mūsu zemapziņas prātos un nosaka to, kā redzam sevi un pasauli, un kādas izvēles izdarām.

Arī negatīvas pārliecības par naudu (“nauda nenāk viegli”, “bagāti cilvēki ir nekrietni”, utt.) ir ļoti raksturīgas daudziem cilvēkiem un ir tā prizma caur kuru tie interpretē pasauli.

Tad ir arī dažādi limitējoši uzskati par vidi, kurā esam - “es vienkārši nepiedzimu īstajā ģimenē/valstī”, “cilvēki mani nenovērtē”, utt.

Man ir bijis pa druskai (vai pa lielam :D) no visa.

Es gribētu teikt tādu klišejisku frāzi - “Es vienmēr zināju, ka es esmu radīta kam īpašam”, bet realitātē es ne vienmēr esmu tam ticējusi. Ir bijuši daudzi izaicinājumu pilni brīži manā dzīvē, kad es esmu domājusi - “man vienkārši nepiemīt tas, kas vajadzīgs, lai sasniegtu savus mērķus un ietekmētu pasauli, kā es to vēlos…”

Tomēr, es neesmu padevusies, un vienmēr esmu tiekusies pārvarēt savus iekšējos limitus.

Jo kad tu nevari kontrolēt, kas notiek ārpasaulē, tu vienmēr vari kontrolēt, kā tu reaģēsi, un ko domāsi.

Tā kā bērnībā un tīņa gados mēs īsti neapzināmies kā uztveram pasauli, mēs būtībā kļūstam tās vides produkts, kurā pavadam visvairāk laika. Mēs pārmantojam tos priekšstatus par pasauli, ticības un neticības, attieksmi un lēmumu pieņemšanas mehānismus.

Notiek lietas, kas ietekmē mūsu pārliecību par sevi un ticību sev. Piemēram, mēs netiekam pieņemti skolā, vai pat tiekam apsmieti. Mums ir ļoti prasīgi vecāki vai mēs dzirdam pārmetošas piezīmes no skolotājas. Bērnības traumām ir ļoti liela nozīme tajā, kā mēs interpretējam pasauli. Kāda vecāka atkarības problēma, vai kāda vecāka iztrūkums ģimenē… Vai pat šķietami ideāla ģimene, kurā mēs vienkārši nesaņemam savas emocionālas vajadzības. Vēlāk - toksiskas attiecības, neveiksmes karjerā, utt…

Viens no lielākajiem faktoriem manā dzīvē limitējošu pārliecību izveidē bija tas, ka es tiku uzskatīta par kautrīgāko meitenei klasē. Es jutos nepieņemta un nesaprasta.

Man nepatika arī tusiņi un ballītes - man gribējās darīt ko jēgpilnāku. Un tā nu es bieži spēlējos viena, mājās veidojot savus žurnālus un veidojot dziesmu izlases, ierakstot diskus ar radio skanošām dziesmām.

Tomēr, manī vienmēr bija iekšējais dzinulis uz piedzīvojumiem, izkāpt ārpus komforta zonas un pārkāpt pāri savām iedomātajām robežām, lai varētu arī citus ietekmēt pozitīvā veidā!

Grāmatu pārdošana no mājas uz māju

Tas prasīja no manis daudz drosmes, pieteikties vienai no visizaicinošākajām studentu programmām pasaulē, kad es biju pirmā kursa studente Universitātē.

Viskautrīgākais un introvertākais cilvēks vidusskolā vēlējās doties pārdot izglītojošas grāmatas ģimenēm ar bērniem no mājas uz māju ASV. Es piedzīvoju tik daudz atraidījuma un negaidītus izaicinājumus!

Tas bija grūti un lauza mani un manu raksturu daudz. Bet tomēr tas bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs!

And it was tough and broke me a lot. However, that was precisely what I needed.

Galu galā, es nostrādāju šajā amerikāņu kompānijā vairāk nekā desmit gadus. Šo gadu laikā man bija daudz iespējas strādāt pie savas pārliecības, apzināties sevi un savu vērtību vairāk. Es salauzu daudz limitējošus uzskatus par sevi. Es ieguvu praktiskas prasmes: tiešā pārdošana, citu jauniešu mentorēšana un koučings, vadības prasmes, u.c. Tās ir bijusi viena no vērtīgākajām manas dzīves pieredzēm. Un bez šīs pieredzes mana dzīve būtu pavisam citādāka.

Tomēr arī šie gadi man nebija brīvi no limitējošām pārliecībām par sevi. Manas limitējošās pārliecības par sevi neizmainījās dienas vai pat viena gada laikā.

Īstenībā tikai tad, kad man jau bija 24-25 gadi, tas bija tas laiks, kad es sāku apzināties savas negatīvās domas, negatīvo iekšējo monologu un limitēto pasaules uztveri. Tad es arī sapratu, ka man nepiešams strādāt pie sava pašvērtējuma vairāk.

Negatīvās pārliecības par sevi mijās arī ar neskaidrību, ko īsti man darīt tālāk ar savu dzīvi, jo pabeidzu maģistra programmu Universitātē, bet nevēlējos strādāt jomā, kuru izstudēju.

Īsā 9-17 darba sezona: nekad vairs!

Tā tradicionālā paradigma, kas lielākajā daļā cilvēku tiek ieaudzināta ir - pabeidz Universitāti, atrodi labi apmaksātu darbu, apprecies, radi bērnus un strādā 9-17 darba grafiku līdz laiks doties pensijā. Ja paveicas, tad tad beidzot varēsi atļauties laika brīvību un ceļot (bet vai finansiālo brīvību?).

Ko gan darīt pēc maģistra studiju beigšanas? Jādodas strādāt.

Bet kur?

Tā, kā vajadzēja kaut cik normāli apmaksātu darbu, es pieteicos strādāt bankā. Darbs bankā taču vienmēr ir bijis cieņā.

Tomēr pretēji gaidītajam, es drīz vien sapratu, ka darbs bankā ir tieši tas, ko es nevēlos darīt! Nē, nav jau vainas bankai un tā… Es vienkārši sapratu, ka 9-17 tipa darbs ofisa vidē vienkārši nav priekš manis un viss.

Man pietrūka radošuma, es neredzēju nekādu izaugsmi un es vienkārši jutos, ka pārdodu savu laiku par iespēju nomaksāt rēķinus. Mana sirds kliedza - “bāc, jābūt taču kam vairāk!!!”

Tā nu jau pēc 6 mēnešiem es pametu šo darbu un devos turpināt vasarās pārdot grāmatas ASV iepriekš minētajā studentu programmā (iestājos vēl mācīties :D). Es pievērsos arī vairāk citai šīs programmai pusei - pārējā gada laikā atlasīt un apmācīt citus studentus, kā būt veiksmīgiem programmām, kā arī kļuvu par mentori citiem studentiem par pozitīvas attieksmes un veiksmīga domāšanas veida izveidošanu.

Es turpināju strādāt darbu, ko lielāka daļa cilvēku man apkārt nesaprata, nedz saprata, kāpēc es turpinu tur doties vasaru pēc vasaras, atkal un atkal. Turklāt šis darbs nebija ar garantētu atalgojumu. Viss bija atkarīgs no rezultātiem.

Tomēr šī atgriešanās un programmas turpināšana vēl daudzus gadus bija fantastiska izvēle. Es izveidoju un apmācīju vairākas veiksmīgas komandas programmā, un sasniedzu arvien labākus rezultātus pārdošanā, kā arī apceļoju dažādus štatus ASV, provinces Kanādā, un pabiju semināros visapkārt pasaulei: Dubaijā, Tucijā, Kiprā, Spānijā, utt. Divus gadus es biju arī pārdošanas organizācijas vadītāja. Tomēr visvairāk prieka man nesa tas, ka es redzēju izaugsmi citos jauniešos, ko man bija iespēja mentorēt un koučot.

Man patikās arī iespēja izaicināt un pārbaudīt sevi vēl vairāk, kā arī iespēja strādāt pie savām intrapersonālajām un interpersonālajām prasmēm, lai es varētu gūt labākus pārdošanas un koučinga rezultātus.

Vai ir ok nezināt, ko vēlies pat 30 gadu vecumā?

Tā nu ceļojot un izmetot sevi ārpus komforta zonas es lēnām (vai ātri) pietuvojos savai 30. dzimšanas dienai. Mans mērķis bija bijis palikt grāmatu pārdošanas programmā tik ilgi līdz patiešām saprotu, ko darīt tālāk. Tomēr… es joprojām to nebiju sapratusi.

Es biju 30 gadus veca un es nezināju, ko es gribu darīt dzīvē. Daudzi cilvēki to uzskatītu par katatrofu. Bet kurš gan nāca klajā ar standartiem, ka tev jāizvēlās konkrēta karjera un noteikts darbs, ko darīsi visu mūžu, jau stājoties Universitātē?

Tā jau studiju gados es nebiju droša, ko īsti vēlos darīt, es darīju labāko, ko spēju tai laikā: es ieguldījos savā pašizaugsmē. Es lasīju, mācījos, piedalījos dažādos semināros, apmācībās, programmās, utt.

Es ticu, ka daudzpusīgās zināšanas un jaunās pieredzes palīdzēja man nokļūt tur, kur vajadzēja.

Un ir ok nezināt, ko vēlies darīt, kad pabeidz Universitāti. Ir ok nezināt pat īsti, ko vēlies darīt, kad tev ir 30. Vai 40 vai 50…

Svarīgi ir ieguldīties sevī un savā pašizaugsmē, tad atbildes atnāks īstajā laikā. Un svarīgi ir palīdzēt citiem ar to, kas ir tavi talanti. Pārējais viss nāks īstajā laikā.

Pašizaugsmes mentore un rakstniece.

Pandēmijas laikā mana dzīve izmainījās diezgan dramatiski. Es sapratu, ka pat esot visvairāk uz pašizaugsmi orientētajā vidē, tu vari iesprūst. Vajadzīgi jauni izaicinājumi. Vajadzīgs meklēt tālāk, lai turpinātu sekot savai autentiskajai būtībai, vai lai beidzot nokļūtu līdz tai.

Dažreiz, īpaši, ja neesam veltījuši laiku, lai saprastu, kas ir mūsu dzīves vīzija, mēs varam sākt dzīvot saskaņā ar citu cilvēku priekšstatiem par to, kā mums vajadzētu. Un dažreiz mēs arī vienkārši baidāmies izkāpt ārpus ierastā, jo nezinām, ko nākotne nesīs.

Tas ir tas, kas notika ar mani pirms pandēmijas - es biju tik ļoti pieradusi pie noteiktības. Es biju pārstājusi tiekties saprast savas dzīves aicinājumu, savu vīziju un kā es varu lietot savas unikālās dāvanas un talantus, lai piepildītu savus saņus.

Tā kā ceļot nekur nevarēja, izpalika arī mana 2020. gada vasara ASV. Pirmo reizi pēc desmit gadiem es beidzot pavadīju vasaru Latvijā, un tas, lūk, šoreiz bija ārpus komforta zonas. :D

Es sāku arī vairāk pētīt tiešsaistes biznesa iespējas, kas sāka sarasties kā sēnes pēc lietus. Protams, es iepazinos ar iespējām, kā būt par kouču, vadot savu tiešsaistes biznesu.

Jāsaka, ka pirms tam es nebiju iedomājusies īsti, kā es varētu pielietot citur dzīvē to, kas man patikās visvairāk grāmatu pārdošanas programmā - palīdzēt citiem jauniešiem iegūt personīgo izaugsmi (veiksmīgu domāšanas veidu, labākus rezultātus). Es neko nebiju dzirdējusi, ka var būt arī tāds “dzīves koučs”.

Tiesa drīz vien es sāku saskarties ar to, ka daudzi cilvēki arī bez atbilstošas pieredzes un sertifikācijas pasludina sevi par koučiem, kas viennozīmīgi nebija ētiski. Man bija atbilstoša pieredze, un es vēlējos iegūt arī sertifikātu, kas būtu ne tikai dokumentiņš, ko rādīt citiem, bet arī reāli man sniegtu jaunus resursus, kā palīdzēt citiem labāk, vairāk, dziļāk un kvalitatīvāk.

Tā nu 2021. gadā es izgāju Yes Supply metodes sertifikācijas kursus, kas palīdzēja man uzzināt un saprast vairāk par vienu no tēmām, kas nu ir kļuvusi bezgala tuva un nozīmīga - mūsu zemapziņas prāts un tā loma mūsu dzīves veiksmēs/neveiksmēs un piepildījumā/tā trūkumā. Šīs metodes ietvaros arī iepraktizējos tādās tehnikās kā NLP, EFT, hipnoterapija, Neural Energetic Encoding (TIME), u.c.

Papildus tam, ka esmu personīgās izaugsmes mentore, sertificēta dzīves, domāšanas veida un panākumu trenere, es arī rakstu rakstus Medium platformā (tikai angliski), studēju Psiholoģiju RSU, un regulāri papildinu zināšanas dažādos kursos un semināros.

Uzlabot sevi, kļūt par labāko sevis versiju un palīdzēt citiem ar to, ir manas dzīves kaislība un misija. Un, lūk, viens no maniem visu laiku mīļākajiem citātiem, ko cenšos arī lasīt skaļi no rītiem spoguļa priekšā.

This is my day! I can’t wait for tomorrow, tomorrow is not promised, but I have a chance today. To reclaim my dream, ignite my passion, and live out my purpose. Cause that’s a choice, it’s a choice that I get to make every single day.

In the morning, when my alarm clock goes off, I have a chance to wake up and say — this is my day; I am going after it!

Or I can have the mindset of just getting by. But I was not built to just get by. Cause I serve a big God. And He loves me and has a purpose for my life. Every day to thrive!

There’s a purpose for my life; there’s a purpose for my being here! What is it?

How can I make the most out of it? And how can I help the most people and change as many lives in the process as possible?

Reclaim your dream!

Ignite Your Passion!

Live out your purpose!

Go, and do it now!

This is my day!

-Tim Tebow

Kopsavilkumā

Man tas prasīja ilgu laiku, lai es atklātu beidzot savus talantus un noārdītu tos slāņus, ko tika izveidojuši citi (radinieki, sabiedrība, skola, draugi, utt.) par to, kādai man vajadzētu būt un ko man vajadzētu darīt.

Tagad, vairāk nekā jebkad, es esmu pārliecināta, ka ikvienam no mums piemīt spēks veidot dzīvi tādu, kā mēs to vēlamies. Mēs varam izveidot dzīvi, kurā mēs strādājam darbu, ko mīlam, vai palīdzam citiem ar savu veiksmīgo biznesu. Mēs neesam radīti, lai būtu naudas vergi, strādājot to, ko ienīstam, tikai, lai varētu kaut kā izvilkt dzīvošanu.

Bet lielākoties mums ir jācīnās par dzīvi, kādu patiešām vēlamies. Mums jācīnās par brīvību darīt to, ko mīlam, un mums jācīnās par brīvību no veciem domāšanas veidiem un paradumiem, kas mūs attur.

Un tas ir tas, ar ko man visvairāk patīk palīdzēt citiem tikt galā - tikt brīviem no veciem, limitējošiem uzskatiem par sevi un to, kā lietas iekārtotas, traucējošām emocijām un negatīviem uzvedības modeļiem, lai varētu brīvi izdzīvot savu potenciālu. Pašpārliecības trūkums, ticības sev trūkums, negatīvas domas, toksiskas emocijas, pagātnes traumas, “trūkuma domāšanas veids”, bailes no nezināma un bailes no neveiksmes, prokrasinācija, izpatikšana citiem, perfekcionisms, utt.

Mana misija ir palīdzēt cilvēkiem ieraudzīt sevi kā vērtīgas būtnes, pilnas potenciāla ar unikālu dzīves aicinājumu. Palīdzēt cilvēkiem izveidot veselīgu pašapziņu un paštēlu, lai spētu dzīvot pārpilnības pilnu dzīvi ikvienā jomā: finanses, bizness, karjera, attiecības, utt. Es ticu, ka ikvienam no mums ir unikāls mērķis un misija šai pasaulē, ko tikai mēs varam piepildīt. Jautājums ir, vai tu tam tici?

Parunājamies par to? Piesakies bezmaksas 30 min konsultācijas zvanam!