Būtiski faktori, kas veido trauksmi, depresiju un izdegšanu

Faktori, kuriem maz pievērsta uzmanība - paterni, kas veidojušies bērnības traumu rezultātā

Bieži vien trauksmei vai depresijai pamatā nav viens konkrēts traumatizējošs notikums, bet gan atkārtotas pieredzes, kas ietrenējušas nervu sistēmu un smadzenes būt hroniskā stresa stāvoklī.

Bērnības traumas var veidot ne tikai tas sliktais, kas ar mums noticis, bet arī tas labais, kas ar mums nav noticis.

Piemēram, drošības sajūtas iztrūkums, konstants emocionālo vajadzību apmierinājuma iztrūkums, beznosacījuma mīlestības un pieņemšanas iztrūkums bērnam tieši tāds, kāds viņš ir.

Kad emocionālo vajadzību apmierinājums atkārtoti iztrūkst, bērns piedzīvo emocionālo stresu, kas netiek atbrīvots, bet paliek mūsu sistēmā, ilgtermiņā radot haosu no iekšienes.

Veidojas dažādi limitējoši uzskati, piemēram:

• “Es neesmu gana labs.”

• “Es neesmu svarīgs.”

• “Es nedrīkstu kļūdīties.”

• “Es nedrīkstu citiem likt vilties.”

Šie uzskati, kopā ar dažādiem uzvedības modeļiem, turpina noturēt nervu sistēmu un smadzenes hroniska stresa stāvoklī ikdienā. Tas viss kopumā veido nervu sistēmas disregulāciju, kuras izteiktākie simptomi var būt trauksme, depresija, izdegšana utt.

Tipiskākie uzvedības modeļi, kas veidojas bērnībā un rada hronisku stresu:

1. Izpatikšana citiem

Kad bērns netiek pieņemts, kāds viņš ir, viņš iemācās apspiest kādas savas daļas un emocijas, lai izvairītos no atraidījuma no tuvākajiem cilvēkiem.

Tā kā bērns ir pilnībā atkarīgs no piesaitses saviem vecākiem (aprūpētājiem), tas veidojas kā ļoti būtisks izdzīvošanas mehānisms. Jo piedzīvot atraidījumu no savām piesaistes personām ir tik ļoti bailīgi bērnam. 

Izpatikšana palīdzēja rast drošības sajūtu bērnībā, bet pieaugušo vecumā notur nervu sistēmu hroniska stresa stāvoklī, liekot mums apspiest un ignorēt savas vajadzības, lai tikai citi justos apmierināti.

Nervu sistēma caur trauksmi signalizē, ka mums nepieciešams pievērst uzmanību savām vajadzībām. Bet, kad mēs atkal un atkal ignorējam ķermeņa signālus un iekšējo balsi, mēs nonākam pie fiziskās un emocionālās izdegšanas. 

2. Perfekcionisms

Kad bērns saņem atzinību tikai tad, kad viņš izdara kaut ko labi un pareizi, un atraidījumu, kad kļūdās, tad bērns iemācās, ka vienīgais veids, kā nopelnīt mīlestību, ir tiekties būt perfektam.

Šīs bailes kļūdīties un vajadzība izdarīt ideāli laika gaitā veido trauksmainību. Kā arī tendenci pārstrādāties, ignorējot savas vēlmes un vajadzības, kas vēl vairāk pastiprina trauksmi.

Zem perfekcionisma turklāt ir daudz apspiestas dusmu enerģijas par to, ka es netieku pieņemts, kāds esmu. Šī apspiestā dusmu enerģija arī rada nervu sistēmas disregulētību ilgtermiņā. 

3. Pastiprināta modrība par citu noskaņojumu

Kad emocionālā vide, kurā bērns uzauga, bija nedroša un neprognozējama, tad bērns iemācījās būt pastāvīgā modrības jeb stresa stāvoklī par to, kāds vecākiem būs noskaņojums.

Piedzīvot vecāka dusmu lēkmes, kritizēšanu, pārmetumus vai strīdus vecāku starpā bērnam bija ļoti bailīgi. Šīs neizstrādātās bailes kļūst par trauksmi. Liekot arī pieaugušā vecumā justies “kā uz adatām”, ka tikai kaut kas neizraisa neapmierinātību, dusmas partnerim vai priekšniekam vai kādam citam.

Tas ietver arī to, ka kādas savas vēlmes, vajadzības un robežas tiek noklusētas, liekot vēl vairāk uzkrāties stresam un apspiestām emocijām, un pastiprinot nervu sistēmas disregulāciju.

4. Kontrolēšana

Kad mums ir raksturīgi iepriekš jau minētie paterni, tad parasti kādā mērā izpaužās arī neapzināta tendence kontrolēt visu notiekošo, citus un viņu viedokļu. Tam atkal funkcija ir rast zināmu drošības sajūtu, jo pieredzēt vecāku emocionālo reaktivitāti, strīdus, kritizēšanu, noraidījumu bērna emocijām bija liela nedrošība un bailes bērnam.

Bērns iemācījās, ka nav droši uzticēties sev un savām sajūtām, ka nav droši pieļaut kļūdas un tas, ka kāds ir neapmierināts nozīmē, ka “es esmu slikts”. Tas viss rada pārmērīgu trauksmi pat par ikdienas sīkumiem (“ka tikai kaut kas nenoiet greizi”). Nespēja ļauties notiekošajam un uzticēties savai intuīcijai liek tiekties kontrolēt visu notiekošo, lai tas ir paredzams un ierasts. 

Tas neļauj atslābināties, rada pārmērīgu trauksmi par ikdienas sīkumiem un izteiktu katastrofizēšanu un analizēšanu.

5. Sevis kritizēšana

Sevis kritizēšana ir dusmas, ko mums nav bijis iespējams paust uz āru, lai aizstāvētu sevi, jo tas nav bijis droši. Tā rezultātā šī apspiestā dusmu enerģija paliek mūsos un rada haosu no iekšienes tādā veidā, ka tās tiek vērstas pret sevi un izpaužas sevis noniecināšanā un kritizēšanā.

Tai pašā laikā sevis kritizēšana kalpo kā aizsardzības mehānisms, kad piedzīvota daudz kritika no vecākiem, un lai to pēc iespējas novērstu, bērns iemācās kritizēt sevi vispirms.

Tas viss ne tikai liek bērnam un pēc tam pieaugušajam būt hroniska stresa stāvoklī, bet arī, kad cilvēks kritizē sevi, tas tai brīdī vēl vairāk pastiprina stresa stāvoklī nervu sistēmā.

Iejūtības pret sevi un sevis pieņemšanas iztrūkums neļauj nervu sistēmai atslābināties, liekot katru neveiksmi uztvert arī nicinājumu pret sevi, paužot tās neizpaustās dusmas pret sevi.

6. Visa pārdomāšana un analizēšana (overthinking)

Šis paterns saistās ar katru no iepriekšminētajiem, jo nozīmē, ka mēs cenšamies rast drošības sajūtu caur domāšanu un analīzi. Bet tas nav iespējams, kad šī drošības sajūta iztrūkst nervu sistēmā (ķermenī).

Kad nervu sistēma ir stresa stāvokļos, tad ir kādas emocijas, ko mēs piedzīvojam. Emocijas nav tikai mentāla pieredze, bet vispirmām kārtām ķermeniska pieredze. Kad mēs cenšamies caur domāšanu, izdomāt sevi laukā no tā tām emocijām, ko jūtam, mēs lielākoties tikai vēl vairāk iestrēgstam šai emocionālajā stāvoklī. Tādā veidā pastiprinot trauksmi vai depresiju, ko piedzīvojam.

Šāds paterns tipiski veidojas jūtīgiem bērniem, kuriem bieži vien iztrūkusi vecāka emocionāli regulējošā klātbūtne, un bērns iemācījās atslēgties no tā, ko jūt ķermenī (jo tas bija par daudz), un tā vietā “rast drošības sajūtu” caur domāšanu, analīzi, paredzēšanu. 

***

Ja arī Tev raksturīgi šie paterni un līdz šim ar gribasspēku vai pozitīvu domāšanu nav izdevies tos pārtraukt, es aicinu pamēģināt somatiskās prakses.

Somatika ir darbs ar nervu sistēmu, tai skaitā “iekšējā bērna” dziedināšana somatiskā veidā, saslēdzoties ar sajūtām un emocijām ķermenī un piedzīvojot drošību ķermeniski.

Tam ir paredzēta mana 12 nedēļu grupu programma “Taurenis”, kuras nākamais raunds sāksies jau 1. maijā. Uzzini vairāk un piesakies šeit.