Trauma nav tikai par ārējiem notikumiem, bet gan par to, kas notiek mūsu nervu sistēmā šo notikumu rezultātā. Trauma ir dziļi personiska pieredze, kas ir atkarīga no tā, vai mūsu nervu sistēma saņem nepieciešamo drošības sajūtu, lai pārstrādātu stresu un atgūtu līdzsvaru. Tas ir īpaši būtiski bērniem, kuru emocionālā regulācija lielā mērā ir atkarīga no piesaistes personas pastāvīgas un rūpīgas klātbūtnes. Ja šī drošība iztrūkst, bērni pielāgojas nedrošai videi, kas noved pie stresa, nedrošām piesaistes formām un pat trauksmes vai depresijas. Trauma var rasties arī no tā, kas iztrūka – piemēram, emocionālas pieņemšanas vai drošības sajūtas – atstājot bērnus vienus ar savām sāpēm. Trauksme un depresija bieži vien atspoguļo nervu sistēmu, kas ir pārslogota ar neatrisinātu stresu: trauksme izraisa hiperaktivāciju, savukārt depresija noved pie "izslēgšanās" jeb nervu sistēmas stāvokļa, ko dēvē par "shutdown". Lai gan mēs nevaram mainīt pagātni, mēs varam ietekmēt tās ietekmi uz mūsu tagadni, izprotot un dziedinot savas traumas. Šis process ļauj mums pārraut paaudžu traumu ciklus un nodot dziedināšanu, nevis traumas, nākamajām paaudzēm.

Bieži vien trauksmei vai depresijai pamatā ir nevis viens konkrēts traumatizējošs notikums, bet gan atkārtotas pieredzes, kas ietrenējušas nervu sistēmu un smadzenes būt hroniskā stresa stāvoklī.

Bērnības traumas var veidot ne tikai tas sliktais, kas ar mums noticis, bet arī tas labais, kas ar mums nav noticis. 

Piemēram, drošības sajūtas iztrūkums, konstants emocionālo vajadzību apmierinājuma iztrūkums, beznosacījuma mīlestības un pieņemšanas iztrūkums bērnam tieši tāds, kā viņš ir. 

Kad atkal un atkal iztrūkst emocionālo vajadzību apmierinājums, bērns piedzīvo emocionālo stresu, kas netiek atbrīvots, bet paliek mūsu sistēmā, ilgtermiņā radot haosu no iekšienes.

Veidojas dažādi limitējoši uzskati (“es neesmu gana labs”, “es neesmu svarīgs”,  “es nedrīkstu kļūdīties”, “es nedrīkstu citiem likt vilties”, utt.) un dažādi paterni (uzvedības modeļi), kas turpina noturēt nervu sistēmu un smadzenes hroniska stresa stāvoklī ikdienā.

Tas viss kopumā veido nervu sistēmas disregulāciju, kuras izteiktākie simptomi var būt trauksme, depresija, izdegšana, utt.

Vai tu patiesi izjūti savas emocijas vai tikai domā par tām? Kamēr emociju intelektualizēšana var radīt iestrēgšanu stresa stāvoklī, to fiziska izjušana ķermenī palīdz atbrīvot spriedzi un regulēt nervu sistēmu. Uzzini atšķirību starp emociju piedzīvošanu un pārmērīgu analizēšanu, kā arī atklāj vienkāršus soļus, lai atjaunotu saikni ar savu ķermeni un veicinātu emocionālo dziedināšanu un iekšējo mieru.

Jūtīgiem cilvēkiem ir spēcīgāka spoguļneironu sistēma🧠🪞, kas pastiprina empātiju un spēju sajust citu emocijas. Bērnībā tas bieži nozīmē, ka bērns ļoti uztver vecāku un apkārtējo emocijas, cenšoties pielāgot savu uzvedību, lai izvairītos no konfliktiem un saglabātu drošības sajūtu. 

Šī pielāgošanās, kas sākotnēji kalpo kā aizsargmehānisms, pieaugušā vecumā var izpausties kā pārmērīga trauksme, vainas sajūta, robežu ignorēšana un nespēja uzticēties sev. Tā var radīt emocionālu slogu, kas kavē piedzīvot iekšēju mieru un harmoniju, kā arī veicina izdegšanu un depresiju. 

Jūtīgums ir dāvana 💖 Tas nozīmē vairāk empātiju, intuīciju un spēju būt saiknē ar sevi un citiem. 

Jūtīgiem cilvēkiem lieliski padodas radošās profesijas, palīdzošās profesijas, kas ietver rūpes par citiem un situācijas, kurās nepieciešama emocionālā inteliģence (vadītāji, CEOs)✨

Bet jūtīgiem cilvēkiem ir arī izaicinājumi - viņi vieglāk var kļūt pārņemti un traumatizēti.

Kad mums ir nepiepildītas vajadzības bērnībā vai notiek traumatizējošas pieredzes, mēs kā bērni piedzīvojam sāpīgas emocijas. Ja mums iztrūkst emocionālā klātesamība un drošības sajūta, ko sniegtu mīloši, uzticami, klātesoši vecāki (vai citas piesaistes personas), tad šīs emocijas, sāpes un stress paliek mūsos - tas netiek atbrīvots.

Kad mēs runājam par traumām, un šai gadījumā bērnības traumām, tad mums jāpatur prātā, ka trauma ir nevis tas notikums, kas noticis, bet tas, kas noticis mūsos tā notikuma rezultā. Notikums var būt mirklīgs, bet tā ietekme var būt daudzu gadu un dekāžu garumā.

Proti, nervu sistēma turpina glabāt šo traumatisko stresu un apspiestās emocijas, tā rezultātās veidojot dažādus neveselīgus paternus, kas turpina radīt hronisku stresu cilvēka dzīvē.

Nervu sistēma paliek izdzīvošanas stāvoklī attiecībā uz to dzīves aspektu, gatava jebkurā brīdī pasargāt tevi, lai atkal neatkārtojas tās pieredzētās sāpes. 

Bet šāda “sliktākā scenārija ekspektācija”  realitāte rada pretējo - visu laiku tiek aktivizēta stresa atbildes reakcija, pat tad, kad tas nav nepieciešams.

Bērns, kura emocijas netiek pieņemtas, iemācās tās apspiest - izstumt ārpus savas apzinātās pieredzes. Bet tas nenozīmē, ka viņš pārstāj tās just. Emocionālais stress nervu sistēmā, ķermenī tik un tā paliek un tiek aktivizēts, ikreiz, kad šai emocijai dabiski vajadzētu parādīties. Bērns kļūst atvienots no tā, ka jūt un apzinās šo emociju. Jeb arī tiklīdz tā tiek piefiksēta, tā tiek apspiesta kā nepieņemama.