Vai tu patiesi izjūti savas emocijas vai tikai domā par tām? Kamēr emociju intelektualizēšana var radīt iestrēgšanu stresa stāvoklī, to fiziska izjušana ķermenī palīdz atbrīvot spriedzi un regulēt nervu sistēmu. Uzzini atšķirību starp emociju piedzīvošanu un pārmērīgu analizēšanu, kā arī atklāj vienkāršus soļus, lai atjaunotu saikni ar savu ķermeni un veicinātu emocionālo dziedināšanu un iekšējo mieru.

Jūtīgiem cilvēkiem ir spēcīgāka spoguļneironu sistēma🧠🪞, kas pastiprina empātiju un spēju sajust citu emocijas. Bērnībā tas bieži nozīmē, ka bērns ļoti uztver vecāku un apkārtējo emocijas, cenšoties pielāgot savu uzvedību, lai izvairītos no konfliktiem un saglabātu drošības sajūtu. 

Šī pielāgošanās, kas sākotnēji kalpo kā aizsargmehānisms, pieaugušā vecumā var izpausties kā pārmērīga trauksme, vainas sajūta, robežu ignorēšana un nespēja uzticēties sev. Tā var radīt emocionālu slogu, kas kavē piedzīvot iekšēju mieru un harmoniju, kā arī veicina izdegšanu un depresiju. 

Jūtīgums ir dāvana 💖 Tas nozīmē vairāk empātiju, intuīciju un spēju būt saiknē ar sevi un citiem. 

Jūtīgiem cilvēkiem lieliski padodas radošās profesijas, palīdzošās profesijas, kas ietver rūpes par citiem un situācijas, kurās nepieciešama emocionālā inteliģence (vadītāji, CEOs)✨

Bet jūtīgiem cilvēkiem ir arī izaicinājumi - viņi vieglāk var kļūt pārņemti un traumatizēti.

Kad mēs aizmirstamies no emocijām un stresa ķermenī, lai nejustu, nervu sistēma nonāk “Freeze” / “Shutdown” stāvoklī. Kas ir vēl neveselīgāks stresa stāvoklis nekā aktīvā stresa “Fight / Flight” stāvoklis. 

Ilgtermiņā mēs tādā veidā virzamies pretim ne tikai izdegšanai un depresijai, bet arī iespējamām veselības problēmām.

Šai publikācijām minētie paradumi, ja pielietoti kompulsīvi, lai aizmirstos, tikai liks stresa enerģijai uzkrāties nervu sistēmā, pastiprinot disregulāciju ilgtermiņā.

Mūsu attiecības ar dusmām ir būtiskas. Tā ir spēcīga emocija mūsos, kas ilgtermiņā apspiesta rada dažādas mentālās un emocionālās, kā arī fiziskās veselības sekas un izaicinājumus.

Trauksme, depresija, hronisks nogurums, hroniskas sāpes, emocionālā reaktivitāte, hroniskas saslimšanas (autoimūnās saslimšanas, vēzis) ir kādi no disregulētas nervu sistēmas simptomiem, kas liecina par apspiestu dusmu, uzkrātu enerģiju.

Kad mums ir nepiepildītas vajadzības bērnībā vai notiek traumatizējošas pieredzes, mēs kā bērni piedzīvojam sāpīgas emocijas. Ja mums iztrūkst emocionālā klātesamība un drošības sajūta, ko sniegtu mīloši, uzticami, klātesoši vecāki (vai citas piesaistes personas), tad šīs emocijas, sāpes un stress paliek mūsos - tas netiek atbrīvots.

Kad mēs runājam par traumām, un šai gadījumā bērnības traumām, tad mums jāpatur prātā, ka trauma ir nevis tas notikums, kas noticis, bet tas, kas noticis mūsos tā notikuma rezultā. Notikums var būt mirklīgs, bet tā ietekme var būt daudzu gadu un dekāžu garumā.

Proti, nervu sistēma turpina glabāt šo traumatisko stresu un apspiestās emocijas, tā rezultātās veidojot dažādus neveselīgus paternus, kas turpina radīt hronisku stresu cilvēka dzīvē.

Nervu sistēma paliek izdzīvošanas stāvoklī attiecībā uz to dzīves aspektu, gatava jebkurā brīdī pasargāt tevi, lai atkal neatkārtojas tās pieredzētās sāpes. 

Bet šāda “sliktākā scenārija ekspektācija”  realitāte rada pretējo - visu laiku tiek aktivizēta stresa atbildes reakcija, pat tad, kad tas nav nepieciešams.

Bērns, kura emocijas netiek pieņemtas, iemācās tās apspiest - izstumt ārpus savas apzinātās pieredzes. Bet tas nenozīmē, ka viņš pārstāj tās just. Emocionālais stress nervu sistēmā, ķermenī tik un tā paliek un tiek aktivizēts, ikreiz, kad šai emocijai dabiski vajadzētu parādīties. Bērns kļūst atvienots no tā, ka jūt un apzinās šo emociju. Jeb arī tiklīdz tā tiek piefiksēta, tā tiek apspiesta kā nepieņemama.