Jūtīgiem cilvēkiem ir spēcīgāka spoguļneironu sistēma🧠🪞, kas pastiprina empātiju un spēju sajust citu emocijas. Bērnībā tas bieži nozīmē, ka bērns ļoti uztver vecāku un apkārtējo emocijas, cenšoties pielāgot savu uzvedību, lai izvairītos no konfliktiem un saglabātu drošības sajūtu. 

Šī pielāgošanās, kas sākotnēji kalpo kā aizsargmehānisms, pieaugušā vecumā var izpausties kā pārmērīga trauksme, vainas sajūta, robežu ignorēšana un nespēja uzticēties sev. Tā var radīt emocionālu slogu, kas kavē piedzīvot iekšēju mieru un harmoniju, kā arī veicina izdegšanu un depresiju. 

Mūsu attiecības ar dusmām ir būtiskas. Tā ir spēcīga emocija mūsos, kas ilgtermiņā apspiesta rada dažādas mentālās un emocionālās, kā arī fiziskās veselības sekas un izaicinājumus.

Trauksme, depresija, hronisks nogurums, hroniskas sāpes, emocionālā reaktivitāte, hroniskas saslimšanas (autoimūnās saslimšanas, vēzis) ir kādi no disregulētas nervu sistēmas simptomiem, kas liecina par apspiestu dusmu, uzkrātu enerģiju.

Kad mēs runājam par traumām, un šai gadījumā bērnības traumām, tad mums jāpatur prātā, ka trauma ir nevis tas notikums, kas noticis, bet tas, kas noticis mūsos tā notikuma rezultā. Notikums var būt mirklīgs, bet tā ietekme var būt daudzu gadu un dekāžu garumā.

Proti, nervu sistēma turpina glabāt šo traumatisko stresu un apspiestās emocijas, tā rezultātās veidojot dažādus neveselīgus paternus, kas turpina radīt hronisku stresu cilvēka dzīvē.

Nervu sistēma paliek izdzīvošanas stāvoklī attiecībā uz to dzīves aspektu, gatava jebkurā brīdī pasargāt tevi, lai atkal neatkārtojas tās pieredzētās sāpes. 

Bet šāda “sliktākā scenārija ekspektācija”  realitāte rada pretējo - visu laiku tiek aktivizēta stresa atbildes reakcija, pat tad, kad tas nav nepieciešams.

Bērns, kura emocijas netiek pieņemtas, iemācās tās apspiest - izstumt ārpus savas apzinātās pieredzes. Bet tas nenozīmē, ka viņš pārstāj tās just. Emocionālais stress nervu sistēmā, ķermenī tik un tā paliek un tiek aktivizēts, ikreiz, kad šai emocijai dabiski vajadzētu parādīties. Bērns kļūst atvienots no tā, ka jūt un apzinās šo emociju. Jeb arī tiklīdz tā tiek piefiksēta, tā tiek apspiesta kā nepieņemama.