Bieži vien trauksmei vai depresijai pamatā ir nevis viens konkrēts traumatizējošs notikums, bet gan atkārtotas pieredzes, kas ietrenējušas nervu sistēmu un smadzenes būt hroniskā stresa stāvoklī.

Bērnības traumas var veidot ne tikai tas sliktais, kas ar mums noticis, bet arī tas labais, kas ar mums nav noticis. 

Piemēram, drošības sajūtas iztrūkums, konstants emocionālo vajadzību apmierinājuma iztrūkums, beznosacījuma mīlestības un pieņemšanas iztrūkums bērnam tieši tāds, kā viņš ir. 

Kad atkal un atkal iztrūkst emocionālo vajadzību apmierinājums, bērns piedzīvo emocionālo stresu, kas netiek atbrīvots, bet paliek mūsu sistēmā, ilgtermiņā radot haosu no iekšienes.

Veidojas dažādi limitējoši uzskati (“es neesmu gana labs”, “es neesmu svarīgs”,  “es nedrīkstu kļūdīties”, “es nedrīkstu citiem likt vilties”, utt.) un dažādi paterni (uzvedības modeļi), kas turpina noturēt nervu sistēmu un smadzenes hroniska stresa stāvoklī ikdienā.

Tas viss kopumā veido nervu sistēmas disregulāciju, kuras izteiktākie simptomi var būt trauksme, depresija, izdegšana, utt.

Mūsu attiecības ar dusmām ir būtiskas. Tā ir spēcīga emocija mūsos, kas ilgtermiņā apspiesta rada dažādas mentālās un emocionālās, kā arī fiziskās veselības sekas un izaicinājumus.

Trauksme, depresija, hronisks nogurums, hroniskas sāpes, emocionālā reaktivitāte, hroniskas saslimšanas (autoimūnās saslimšanas, vēzis) ir kādi no disregulētas nervu sistēmas simptomiem, kas liecina par apspiestu dusmu, uzkrātu enerģiju.

Bērns, kura emocijas netiek pieņemtas, iemācās tās apspiest - izstumt ārpus savas apzinātās pieredzes. Bet tas nenozīmē, ka viņš pārstāj tās just. Emocionālais stress nervu sistēmā, ķermenī tik un tā paliek un tiek aktivizēts, ikreiz, kad šai emocijai dabiski vajadzētu parādīties. Bērns kļūst atvienots no tā, ka jūt un apzinās šo emociju. Jeb arī tiklīdz tā tiek piefiksēta, tā tiek apspiesta kā nepieņemama.