Jūtīgā Cilvēka Pielāgošanās
Jūtīgais Bērns, Kurš Iemācījās, Ka 'Nav Droši Būt Sev Pašam'
Jūtīga nervu sistēma nozīmē, ka jūtīgiem cilvēkiem ir spēcīgāka spoguļneironu sistēma, kas atbild par citu cilvēku emociju atspoguļošanu. Tas arī veicina izteiktāku empātiju – spēju sajust sevī to, kā otrs jūtas.
Tas nozīmē, ka jūtīgi bērni daudz spēcīgāk uztver vecāku un apkārtējo emocijas, cenšoties pielāgot savu uzvedību, lai citi justos labi.
Bērns nespēj saprast, ka vecāka dusmas vai kliegšana bieži vien ir saistīta ar citiem faktoriem, piemēram, pārmērīgu darba slodzi, finansiālo stresu vai paša vecāka neatrisinātām traumām.
Tā vietā bērns neapzināti uztver situāciju kā savu vainu. (“Vecāks ir nelaimīgs manis dēļ.” “Man jācenšas būt labākam bērnam.”)
Šī interpretācija īpaši pastiprinās, ja vecāks nepalīdz bērnam izprast un regulēt viņa emocijas vai neizskaidro situāciju, kāpēc vecāks tā tika reaģējis vai konkrētā lieta notiek.
Ja vecāka emocionālās izlādes notiek regulāri vai kļūst par ieradumu, bērns sāk arvien vairāk pielāgot sevi, savu uzvedību, lai saglabātu drošības sajūtu un justu mazāk atraidījumu un stresu no vecāka.
Šādos apstākļos bērns iemācās, ka “nav droši būt pašam” un pilnībā piedzīvot un izrādīt savas emocijas. Tā vietā viņš pielāgojas tam, ko citi vēlas un sagaida.
Bērns iemācās pielāgoties apkārtējo emocijām un vajadzībām, lai saglabātu drošības sajūtu un samazinātu iespējamību piedzīvot atraidījumu.
Tādā veidā bērns gluži kā “hameleons” maina savu krāsu (personību) atkarībā no tā, kas notiek apkārtējā vidē.
Lūk, kā tas var izpausties tad pieaugušo vecumā jeb
9 veidi, kā izpaužās jūtīga cilvēka pielāgošanās citiem, kurš kā bērns tika iemācījies, ka “nav droši būt pašam”
Vainas uzņemšanās un grūtības saskatīt, kur otrs rīkojies nepareizi
Jūtīgs cilvēks bieži vien nespēj saskatīt, kur otrs attiecīgajā situācijā ir rīkojies necienīgi, pārkāpis robežas vai izturējies nepareizi. Visa viņa uzmanība un enerģija tiek veltīta tam, lai justu vainu un pārdzīvotu par savām kļūdām, pat ja tās ir nenozīmīgas vai pat neeksistējošas.
Lai arī ir svarīgi būt apzinātam par savām kļūdām un uzņemties atbildību, tikpat būtiski ir spēt atpazīt situācijas, kurās otrs ir pārkāpis robežas. Pretējā gadījumā vainas uzņemšanās par to, kas nav pilnībā tava atbildība, var radīt nevajadzīgu emocionālu slogu un traucēt veidot veselīgas attiecības.
Pastiprināta modrība “Vai tikai es neizdarīju kaut ko nepareizi?”
Kad gadās kāds konflikts vai nesaprašānās ar otru, šis jūtīgais cilvēks var pavadīt daudz laika analizējot situāciju un ruminējot par to, ko varēja izdarīt nepareizi.
Tas noved līdz iestrēgšanai pārmērīgā domāšanā, tādējādi pastiprinot stresu un trauksmi. Kā arī pastiprinātā vainas apziņa rada smaguma, nomāktības un pat depresijas sajūtu.
Nerespektējošas, sāpinošas un toksiskas attieksmes pieciešana no otra
Pat daļēji apzinoties, ka otrs dara pāri un pārkāpj robežas, jūtīgi cilvēki bieži vien var pārāk ilgi palikt toksiskās attiecībās, pieņemot nerespektējošu uzvedību no otra.
Tas bieži ir saistīts ar pārmērīgu vainas apziņu, kas izveidojusies bērnībā. Šī vainas sajūta liek turēties pie domām: “Ja es būtu rīkojusies citādāk vai darījusi ko labāk, tad šādi nebūtu..” Šādā veidā cilvēks nemitīgi rada attaisnojumus otra uzvedībai, ignorējot savas vajadzības un sāpes.
Pielāgošanās vispārējam noskaņojumam telpā, cilvēku grupā
Tas var izpausties visdažādākajos veidos, kā piemēram, tiecoties pielāgot intereses un sarunu tematus citu interesēm, sava viedokļa un pat vērtību pielāgošana apkārtējo viedokļiem, kaut kā, kas ir būtisks tev pašai, noklusēšana, baidoties, ka citiem nepatiks, utt. Pat sava emocionālā noskaņojuma un ārējā izskata pielāgošana, lai tikai radītu drošības sajūtu, ka iederies un neizcelies.
Bailes izcelties kā unikālai personībai saistās ar bērnībā pieredzēto mājās vai skolas vidē, kur nebija droši būt pašai/-am.
Pielāgošanās otra ekspektācijām
Kad jūtīgs bērns bērnībā nejutās droši būt pats, arī pieaugušā vecumā šāds cilvēks var tiekties pielāgoties citu gaidām. Nereti tas notiek neapzināti, mēģinot uzminēt, ko otrs vēlas, pat ja šīs gaidas nav skaidri izteiktas.
Tā kā konflikti bērnībā šķita nedroši un apkārtējo frustrācija bieži nozīmēja atraidījuma sajūtu, šis jūtīgais cilvēks pieaugušā vecumā drošību rod, izvairoties no potenciāliem konfliktiem. Viņš cenšas nepieļaut situācijas, kurās otrs varētu justies vīlies, jo tas varētu atgriezt bērnībā piedzīvoto emocionālo sāpi.
Bet tas, protams, ietver sevī ignorēt savas vēlmes, vajadzības un robežas.
Izvairīšanās no konflikta arī tad, kad tas ir nepieciešams
Konflikti dažkārt var būt ne tikai nepieciešami, bet arī veicinoši veselīgām un ilgtspējīgām attiecībām. Attiecību ilglaicīgumu nenosaka tas, ka konflikti nenotiek, bet gan spēja tos risināt veselīgā un konstruktīvā veidā.
Tomēr jūtīgs cilvēks, kurš bērnībā ir piedzīvojis nedrošību un atraidījumu saistībā ar konfliktiem, pieaugušā vecumā var darīt visu iespējamo, lai no tiem izvairītos.
Tas bieži nozīmē savu vēlmju, vajadzību un robežu noklusēšanu, lai saglabātu ārēju mieru. Taču ilgtermiņā šāda izvairīšanās var radīt pieaugošu iekšēju rūgtumu un nepiepildītības sajūtu, kas negatīvi ietekmē gan cilvēka emocionālo labsajūtu, gan attiecības kopumā.
Grūtības uzticēties sev un pieņemt lēmumus
Bērnībā, piedzīvojot, ka nav droši būt pašam un paust, kā patiesībā jūtas un domā, jūtīgais cilvēks pamazām atsvešinājās no sevis.
Pielāgojoties citu viedokļiem un uztverot tos kā pareizākus, ilgtermiņā veidojas nespēja uzticēties sev un savai intuīcijai. Šī atsvešināšanās rada ieradumu visus lēmumus vērtēt caur prizmu, ko citi varētu teikt vai domāt – vai tas atbilst citu gaidām un uzskatiem.
Bailes uzticēties sev un rīkoties saskaņā ar savām vēlmēm kļūst par šķērsli, īpaši, ja šīs izvēles nesaskan ar apkārtējo ekspektācijām, tādējādi vēl vairāk attālinot no savas patiesās būtības.
Nevērtīguma sajūta un nesvarīguma sajūta
Kad jūtīga bērna emocijas un patiesā būtība tiek atkārtoti apšaubīta, piedzīvojot atraidījumu, tas veido paštēlu: “Man kaut kas nav kārtībā. Citi ir labāki un zinošāki par mani. Es neesmu vērtīgs.”
Jūtīgs bērns atspoguļo apkārtējo attieksmi pret sevi, un šī attieksme kļūst par viņa paša attieksmi pret sevi.
Tādēļ kritika, kaunināšana, pārmetumi vai atstumtība mājās vai skolā liek jūtīgam bērnam internalizēt uzskatu, ka viņš nav gana labs vai vērtīgs, salīdzinot ar citiem. Tas vēl vairāk pastiprina “hameleonismu” – nemitīgu pielāgošanos apkārtējo ekspektācijām, lai iegūtu pieņemšanu un izvairītos no atraidījuma.
Pārmērīga trauksme par citu iespējamām reakcijām, viedokļiem
Šī visa rezultātā jūtīgais cilvēks var ikdienā piedzīvot pastāvīgu trauksmi, jo viņa nervu sistēma atrodas pastāvīgā modrības (stresa) stāvoklī. Tā cenšas viņu pasargāt no iespējas izdarīt ko tādu, kas varētu raisīt vilšanos citiem un līdz ar to arī atraidījuma sajūtu.
Šajā procesā tiek apspiestas paša emocijas, kas kalpo kā svarīgi signāli par viņa vajadzībām. Tas ne tikai pastiprina trauksmi, bet arī liedz iespēju piedzīvot patiesu iekšējā miera un harmonijas sajūtu.
Lai arī ir situācijas, kad pielāgošanās citiem var būt noderīga un nepieciešama, ikdienā šādas iezīmes pastiprina stresu un trauksmi, radot papildu slodzi nervu sistēmai. Tas veicina disregulētu nervu sistēmas stāvokli, kas ilgtermiņā var novest pie izdegšanas, depresijas un citām emocionālām grūtībām.
Atšķirība slēpjas tajā, vai pielāgošanās citiem tiek veikta apzināti un konkrētā situācijā, kad tas patiešām ir nepieciešams, vai arī tā kļūst par automātisku, neapzinātu mehānismu, kas tiek izmantots, lai izvairītos no potenciāla atraidījuma vai nepieņemšanas no citiem.
Cena, ko nākas maksāt par šādiem pielāgošanās mehānismiem, ir saiknes zaudēšana ar sevi un savām emocijām. Tas ne tikai traucē piedzīvot iekšēju mieru un harmoniju, bet arī rada grūtības nospraust robežas, kas savukārt noved pie rūgtuma, izdegšanas un sajūtas, ka dzīve tiek dzīvota citu, nevis savu vajadzību vadīta.
Labā ziņa ir tāda, ka strādājot ar savas nervu sistēmas regulēšanu un “iekšējā bērna” dziedināšanu jeb bērnības traumu un paternu izrisināšanu, mēs varam atgūt saikni ar sevi, savām emocijām, iemācīties nospraust robežas un sākt justies droši pat, ja kādiem cilvēkiem mums apkārt kaut kas nepatīk.
