Kā izpaužās teiciens "sāpināti cilvēki sāpina citus”

Iespējams Tu esi dzirdējusi teicienu “hurt people hurt people” jeb latviski - “sāpināti cilvēki sāpina cilvēkus”. Pat, ja vēl nē, tad tas nozīmē tieši to - cilvēki, kuriem ir nesadziedēti emocionālie ievainojumi un sāpes, var apzināti vai neapzināti sāpināt citus.

Lielākoties tas notiek neapzināti tomēr. Un tie, kas parasti cieš, ir tuvākie cilvēki, jo ar tiem mēs jūtamies visdrošāk.

Kad mums ir nepiepildītas vajadzības bērnībā vai notiek traumatizējošas pieredzes, mēs kā bērni piedzīvojam sāpīgas emocijas. Ja mums iztrūkst emocionālā klātesamība un drošības sajūta, ko sniegtu mīloši, uzticami, klātesoši vecāki (vai citas piesaistes personas), tad šīs emocijas, sāpes un stress paliek mūsos - tas netiek atbrīvots.

Tā rezultātā veidojas dažādi limitējoši uzskati un traucējoši paterni uzvedībā, tai skaitā pastiprināti aizsardzības mehānismi attiecībās. Šo aizsardzības mehānismu uzdevums ir nepieļaut, ka mums atkal nodara pāri, kā mēs bijām ievainojami bērnībā. 

Tikai problēma tāda, ka šie aizsardzības mehānismi projicē pagātni uz tagadni un nākotni. Proti, tagadnes situācijās tiek saskatīti tādi paši draudi, kā pagātnē notika, pat tad, kad tam nav īsti pamata.

Līdz ar to mēs reaģējām pārāk saasināti un turam citus aizdomās, ka viņi cenšas mums nodarīt pāri, lai gan tā nav. Mēs vai nu sāpinām otru, izsakot nepelnītus pārmetumus, vai arī noslēdzamies un sāpinām otru tādā veidā atraidot. 

Piemērs: Anetei ir dezorganizēta piesaiste, jo viņas vecāki bieži vien dzēra bērnībā, līdz ar to bija neprognozējami. Kādos brīžos viņi varēja būt mīļi, bet citos brīžos dusmīgi un pat vardarbīgi. Sāpes, ko radīja šī neprognozējamība, neuzticamība un nodevība no viņas tuvākajiem cilvēkiem joprojām glabājas Anetē, kad viņa satiek Pēteri. Viņu piesaista Pētera rūpība un mīļums. 

Bet drīz vien Pēteris novēro, ka Anete atgrūž viņu un noslēdzās kādos brīžos, it īpaši, kad viņš sāk izrādīt vairāk mīļuma. Pēteris nesaprot kāpēc, un viņa mēģinājumi izrunāt to ar Aneti nav veiksmīgi. Pēteris sāk justies, ka “nav gana labs”, kas aktivizē viņa paša bērnības nesadziedētās sāpes. Līdz viņš kādos brīžos arī sāk izkliegt uz Aneti savus pārmetumus. Spriedze viņu starpā tikai pieaug, jo abi kļūst arvien vairāk sāpināti. 

“Pagātnes sāpes tiek projicētas uz tagadnes situāciju. ”

Otrs veids, kā šis teiciens izpaužās, ir caur to, ka mūsu sāpinātās, ievainotās daļas (“iekšējais bērns”) tiecās pēc situācijas atrisinājuma, kāds nebija iespējams bērnībā.

Šīs daļas “dzīvo” neapzinātajā prātā, tāpēc ir tik grūti izkontrolējamas un grūti maināmas (ja vien nestrādājam ar traumu sadziedēšanu).

Kamēr šīs ievainotās daļas mūsos glabā pagātnes sāpes, tās turpina dzīvot pagātnē - tas ir filtrs, caur ko viss tiek uztverts.

Līdz ar to šīs ievainotās daļas tiecas pēc situācijas izrisinājuma ar tiem cilvēkiem, kas ir mūsu dzīvē tagad. 

Vai nu sagaidot to nepiepildīto vajadzību piepildījumu, ko mums nesniedza vecāki, un tad vainojot otru, kad tas netiek saņemts. 

Vai arī konstanti pārmetot otram, nodarot pāri emocionālā, vai pat fiziskā veidā, jo šīs dziļi neapzinātajā prātā mītošās ievainotās daļas tic, ka tādā veidā tiks atriebtas piedzīvotās sāpes bērnībā un panākts taisnīgums beidzot.

Problēma ir, ka šajās situācijās otrs nav vainīgs. Un lielākoties pat nenojauš, kā tas nemaz nav par viņu, bet paša cilvēka nesadziedētās bērnības traumas un sāpes.

Tas viss savukārt rada jaunus ievainojumus attiecībās (kas būtībā ir sākotnējo bērnības traumu replicēšana). 

Tagad šis otrs cilvēks ir sāpināts un sāk glabāt sāpes un rūgtumu, kas tad izvēršās neapzinātos aizsardzības mehānismos, kas sāpina partneri. Vai nu to pašu partneri, vai dodoties jau jaunās attiecībās, tie tiek neapzināti ienesti un tiek sāpināts otrais partneris par to, ko pirmais tika izdarījis (ja šie ievainojumi ir nesadziedēti).

Piemērs: Lineta ir 3 gadus bijusi attiecībās ar Patriku. Līdz viņa nespēja vairs izturēt viņa uzvedību ikreiz, kad viņš bija iedzēris. It īpaši publiskos pasākumus viņš izteica sarkastiskas piezīmes par viņu. Mamma bieži bērnībā kritizēja Patriku, un viņā glabājas neizrisinātas sāpes. Šī neapzinātā prāta ievainotā daļa viņā jūtas, ka tādā veidā var atriebt mammas pāridarījumus. Lineta savukārt bieži domā, kā cilvēks, kas saka, ka mīl viņu, var runāt tādas sāpīgas dzēlības. Visi mēģinājumi adresēt to beidzās ar ‘gaslightingu’. Viņā krājās rūgtums un sāpēs, līdz viņa nolēma pārtraukt attiecības.

Pēc 2 mēnešiem viņa satika Stefanu un iesāka attiecības ar viņu, lai gan nebija vēl sadziedējusi emocionālās sāpes no iepriekšējām attiecībām. Drīz vien Stefans novēroja, ka viņš tiek pastiprināti turēts aizdomās. Daudzreiz Lineta Stefana teikto interpretēja kā mēģinājumu sāpināt viņu. Viņš izmisīgi cenšas pierādīt, ka viņam padomā ir labākie nodomi kaut ko sakot, bet bez panākumiem. Viņš sāk uztvert personīgi to, ka Lineta netic labajam viņā un viņa mīlestībai. Viņam tas atgādināja bērnību, kur mamma viņu bieži kritizēja. Tas sāpina viņu un rada rūgtumu viņā, kas ietekmē viņu attiecības, rada konfliktus un liedz piedzīvot piepildījuma sajūtu attiecībās.

Kā no šiem cikliem izkļūt?

Sadziedējot “iekšējā bērna” ievainojumus. Un nepietiek tikai izrunāt, lai gan, protams, apzināšanās arī noteikti palīdz. Ja šie ievainojumi ir spēcīgi, neapzinātais prāts ar attiecīgajiem paterniem daudzās situācijās ņems virsroku. Līdz ar to nepieciešams sadziedēt šīs traumas somatiskā veidā - tas ir nervu sistēmas jeb neapzinātā prāta līmenī. 

Tas gluži vienkārši ietver darbu arī ar sajūtām un emocijām, nevis tikai domām galvā un ārējiem uzvedības paterniem. Sajūtas ir tiešākais veids, kā mēs varam piekļūt informācijai neapzinātajā prātā un strādāt ar to. Tas nozīmē palīdzēt sniegt tām ievainotajām daļām sevī to, kas iztrūka toreiz bērnībā, lai tās sāpes, emocijas un stress beidzot varētu tikt atbrīvotas. Un tikai tad šie paterni pazaudē savu spēku.

Mēs strādājam praktiskā veidā ar šīm “iekšējā bērna” dziedināšanas metodēm grupu programmā “Taurenis” un arī individuālajā programmā “Tava patiesā būtība”.