Kā bērnības traumas veido disregulētu nervu sistēmu: 2. daļa par trigeriem

Kad mēs runājam par traumām, un šai gadījumā bērnības traumām, tad mums jāpatur prātā, ka trauma ir nevis tas notikums, kas noticis, bet tas, kas noticis mūsos tā notikuma rezultā. Notikums var būt mirklīgs, bet tā ietekme var būt daudzu gadu un dekāžu garumā.

Proti, nervu sistēma turpina glabāt šo traumatisko stresu un apspiestās emocijas, tā rezultātās veidojot dažādus neveselīgus paternus, kas turpina radīt hronisku stresu cilvēka dzīvē.

Nervu sistēma paliek izdzīvošanas stāvoklī attiecībā uz to dzīves aspektu, gatava jebkurā brīdī pasargāt tevi, lai atkal neatkārtojas tās pieredzētās sāpes. 

Bet šāda “sliktākā scenārija ekspektācija”  realitāte rada pretējo - visu laiku tiek aktivizēta stresa atbildes reakcija, pat tad, kad tas nav nepieciešams.

Ko nozīmē neizrisināta, nesadziedēta trauma?

Tas nozīmē, ka stresa enerģija (tai skaitā, emocijas), kas tika mobilizēta konkrētajā situācijā netika atbrīvota, bet palika iestrēgusi nervu sistēmā. Tādā veidā turpinot radīt haosu sistēmā. 

Nervu sistēmai, lai tā varētu atbrīvot šo stresa enerģiju, vajadzīga drošības sajūta. Bet, ja bērnam iztrūka drošības sajūta, šīs stresa enerģija nevarēja tikt atbrīvota.

Kad šī stresa enerģija paliek sistēmā (un tā var tur uzkrāties gadiem, gadu dekādēm), tad nervu sistēma “domā”, ka tas traumatizējošais notikums notiek jorpojām jeb var notikt jebkurā brīdī atkal. 

Un tad mēs tieka trigeroti: kaut kas šeit un tagad atgādina nervu sistēmai šīs sākotnējās pieredzes, un tā milisekundes ātrumā izskenē pagātnes pieredzes, meklējot asociācijas. Tiek iedarbināts stresa stāvoklis nervu sistēmā, un mēs atkal jūtam tās pašas sajūtas un emocijas, ko tolaik. Un tā kā mēs lielākoties neesam apzināti par to, mēs caur domām piešķiram interpretāciju tam, ko jūtam, uzskatot, ka šī brīža situācija ir problēma. 

Kad tas notiek bieži mūsu dzīvē, vai nu attiecībās, darbā/biznesā vai citās dzīves sfērās, mēs sākam dzīvot hroniska stresa stāvoklī. Mūsu organisms nav piemērots būt hroniska stresa stāvoklī nepārtraukti, bet tas kļūst par “jauno normālo” nervu sistēmai, veidojot disregulētu nervu sistēmu.

“Disregulēta nervu sistēma ir nervu sistēma, kas uzkrājusi tik daudz stresu un apspiestas emocijas, ka ir iestrēgusi stresa stāvokļos vairāk, ilgāk un biežāk nekā nepieciešams. Pieaugušo dzīvē tas tad izpaužās kā trauksme (veģetatīvā distonija), depresija, izdegšana, hroniskas sāpes un saslimšanas, gremošanas traucējumi, miega problēmas, emocionālie paterni attiecībās, nedroša piesaiste, dusmu lēkmes, grūtības pieņemt sava bērna emocijas (tās trigero), neapmierinātība, nomāktība, grūtības saprast, ko vēlas dzīvē, grūtības pieņemt lēmumus, utt.”

Pāris piemēri, kā tas var izpausties:

Romantiskās attiecības

Dziļā intimitāte ar partneri, ir tas, kas nervu sistēmai atgādina sākotnējās pieredzes ar vecākiem/piesaistes personām. Kad nervu sistēma “skenē” notiekošo attiecībās ar partneri, tā meklē prototipus notiekošajam sākotnējās bērnības pieredzēs. 

Piemēram, partneris tiklīdz rodas konflikts ieraujas sevī, noslēdzas, aiziet skatīties TV un neizrunā ar tevi šo situāciju. Tas tevi trigerē, un liek justies, ka tavas vajadzības nav svarīgas, un tu netiec uzklausīta. Vēl vairāk - klusēšanas režīms no viņa puses rada tevī trauksmi, un tu nespēj visu vakaru padomāt ne par ko citu.

Trauksme šai gadījumā ir aizsardzības mehānisms (jā, izklausās paradoksāli). Tu uztver partnera attieksmi personīgi, jo tā atgādina tavai nervu sistēmai to, kāds tēvs bija attiecības ar mammu, un izturējās arī pret tevi. 

Klusēšanas režīms (silent treatment) bērnībā no tēva puses radīja tevī trauksmi, un kā bērns tu uztvēri to, ka tevī ir kāda vaina - ka tu izdarīji ko nepareizi, tāpēc tēvs tā izturās pret tevi. Kā bērns tu biji bezpalīdzīga pret to, kā tēvs izturējās, un nekas netika izrunāts un paskaidrots pēc tam, kāpēc viņš tā izturējies. 

Arī šai tagadnes pieredzē ar partneri, tev mijās dusmas, izmisums ar sevis vainošanu, un tev ir grūtāk saskatīt kā partnera attieksmei nav nekāds sakars ar tevi, bet gan veids kā viņš pats iemācījies reaģēt uz konfliktiem savu bērnības pieredžu rezultātā. Tā ir viņa nervu sistēma, kas nespēj panest konfliktus un liek viņam noslēgties, kā aizsardzības mehānisms. Nevis tas, ka viņam nerūp tavas sajūtas un vajadzības, vai arī, ka viņš mēģinātu tevī radīt vainas sajūtu.

Kad šie paterni atkārtojas atkal un atkal, tu nejūties vairs tik droši attiecībās. Tu iespējams sāc būt uzvilktā režīmā, jo baidies, ka “ja nu es kaut ko pasaku, un otrs atkal noslēdzas”. 

Attiecības, kam vajadzētu būt resursam tavā dzīvē, kas palīdz regulēt nervu sistēmu (jo sniedz drošības sajūtu), tagad kļuvušas par papildus draudu signālu, jo tu nejūties brīvi dalīties par to, kas uztrauc tevi un kādas ir tavas vajadzības. 

Tu turpini krāt neapmierinātību un aizvainojumu sevī, kas ir papildus emocionālā stresa slogs tavai nervu sistēmai, vēl vairāk pastiprinot disregulētību.

Perfekcionisms attiecībā uz darbu/biznesu

Kopš bērnības tu iemācījies, ka kļūdīties ir slikti, un tu saņem uzmanību, atzinību, mīlestību tikai tad, kad izdari visu perfekti. “Ne pietiekoši labi” nozīmē, ka saņemsi neapmierinātu skatienu, aizrādījumu vai kritiku.

Tā kā tava nervu sistēma bērnības pieredžu rezultātā ir ierakstījusi, ka kļūdīties nozīmē atraidījumu, līdz ar to nav droši, tā cenšas tevi pa visām varītēm atturēt no tā atkārtošanās.

Rezultātā tu vienmēr esi bijusi super centīga, nežēlojot sevi, un neļauj sev atpūsties, kamēr viss nav izdarīts ideāli. (Pat tad, kad tāds “ideāli” nemaz nav iespējams.)

Šīs bailes kļūdīties izpaužas darbā, ka tu esi stresa stāvoklī ikreiz, kad kaut kas nesanāk vai varētu nesanākt. Tu uztver saasināti jebkādu kritiku darbā no bosa vai kolēģiem, šaustot sevi pēc tam visu dienu. Tu strādā virsstundas un “nes darbu uz mājām”, jo nav pieļaujams, ka kaut kas nav izdarīts gana labi pēc taviem standartiem. 

Iespējams tu pat esi vēlējusies iesākt savu biznesu vai realizēt savu hobiju kā papildus ienākumu. Bet tu atliec un atliec, jo liekas, ka nekad neesi gatava. “Ja nu tomēr kaut kas nesanāk, un tad par tevi pavīpsnā pazīstamie cilvēki..”

Tu turpini palikt “freeze” stāvoklī attiecībā uz sevis realizēšanu, kas izpaužās kā prokrastinācija. Tava nervu sistēma saskata kļūdīšanos kā lielu apdraudējumu. Lai gan realitātē, tas būtu tas, kas tev palīdzētu augt un pilnveidoties. 

Tu pārmet sev, ka joprojām nespēj saņemties. Sevis kritizēšana vēl vairāk pastiprina nervu sistēmas stresa stāvokli. Tam atkārtojoties konstanti, tava nervu sistēma kļūst arvien disregulētāka, pastiprinot trauksmi, depresiju, izdegšanu.

Attiecības ar bērnu

Tā kā tavas emocijas bērnībā netika pieņemtas un saprastas, tu neesi spējusi apzināties, pieņemt un integrēt tās. To neapzinoties, šīs emocijas trigerē tevi, kad tavam bērnam tās ir. Dusmas, skumjas, bailes… Normālas cilvēka emocijas.

Bet tā kā tu tiki atraidīta, kad pieredzēji tās, tev ir grūti pieņemt tās savā bērnā. Ikreiz, kad tavam trīsgadniekam ir niķošanās vai dusmu lēkme, tu aizsvilsties. Tev tas liekas nepieņemami. Tev liekas, ka tu dari kaut ko nepareizi, un nespēj savaldīt bērnu, un tu vaino sevi. Un citreiz tev liekas, ka mazais speciāli cenšas tevi izvest no pacietības un tu tiecies apgūt visus iespējamos veidus, kā mācēt nospraust robežas bērnam.

Tu esi pastiprinātā stresa stāvoklī mājās, jo bērna uzvedība liekas ārpus tavas kontroles un tu sevi šausti, ka nespēj tikt galā kā nākas. Nereti tu aizsvilsties pretī un sabļauj uz bērnu, un tad atkal šausti sevi, kas notur tevi nemitīgā ciklā no “fight/flight” stāvokļa (dusmas) uz “freeze/shutdown“ stāvokli (sevis šaustīšana). 

Šie ir tikai nedaudzi no piemēriem, kurus atrisināt palīdzētu tas, ka izrisinātu bērnības pieredzes, kas tam ir saknē (attiecīgi šim piemēriem, konfliktu risināšana ģimenē, bailes kļūdīties, tavu emociju nepieņemšana bērnībā). 

Katram trigeris norāda uz to, kam jātop sadziedētam, lai tu atgūtu emocionālo brīvību, tiktu vaļā no ierastajiem paterniem un spētu attiecīgajās situācijās paraudzīties un pieņemt lēmumus kā racionālā, pieaugušā tevis versija, nevis reaģēt kā sāpināts bērns. 

Grupu programma “Taurenis” ir 12 nedēļu programma, kurā mēs strādājam ar dažādiem paterniem, kas veidojušies bērnibas pieredžu rezultātā. Ir atvērta pieteikšanās jaunajam programmas raundam, kas sāksies 4. septembrī. Lasi vairāk un piesakies šeit.