Attiecības ar emocijām
1. daļa: kaunēšanās par emocijām
Es sapratu, ka kaunēšanās par emocijām ir ļoti būtisks aspekts jau savulaik, iesākot mācīties par traumām un nervu sistēmu. Bet pēdējā laikā arvien vairāk saprotu šī tik būtisko nozīmi.
Kaunēšanās par savām emocijām un to paušanu ir viens no visbūtiskākajiem faktoriem, kas ilgtermiņā rada nervu sistēmas disregulētību.
Disregulētas nervu sistēmas simptomi ir trauksme, depresija, prokrastinācija, disasociācija, vispārējs nogurums, viegla aizkaitināmība un emocionālā reaktivitāte, hroniskas sāpes, veģetatīvā distonija, autoimūnās saslimšanas, utt.
Par kaunēšanos par savām emocijām un to paušanu noteikti netiek runāts pietiekoši. Patiesībā - pat ļoti reti. Un tas ir saprotams, jo daudziem ir šāds kauns kādā mērā. Un, kad mēs pieredzam kaunu, mums var būt arī kauns par to, ka tā jūtamies.
Kad pieredzam kaunu, mums ļoti iespējams ir sajūta, ka esam vienīgie tādi. Jo kaunam nāk līdzi domas “ar mani kaut kas nav kārtībā”. Un liekas, ka runājot par to, ko pieredzam, mēs vēl vairāk izjutīsim kaunu, jo “ar citiem viss ir kārtībā”.
Kaunam nāk līdzi izolētības sajūta un vēlme paslēpties, lai netiekam ieraudzīti. Kā arī disasociācija - atslēgšanās no tā, ko jūtam ķermenī. Tāpēc mēs varam pat neidentificēt, ka jūtam kaunu, bet tikai pamanīt “prāta miglu”, grūtības izteikties un grūtības domāt skaidri, smaguma sajūtu kermenī, nejūtīgumu, seklu elpošanu, nespēku, vispārēju drūmuma un nolemtības sajūtu.
Kas notiek, ja mēs pieredzam kaunu par savām emocijām un to paušanu?
Tas nozīmē, ka tā stresa enerģija, kas ir aiz šīs emocijas, netiek atbrīvota. Tā paliek nervu sistēmā un nervu sistēma paliek stresa stāvoklī. Šī stresa enerģija nesaņem drošības signālu (pieņemšanu), lai varētu tikt izjusta un atbrīvota. Bet tā vietā saņem draudu signālu (nepieņemšanu caur kaunēšanos), un paliek iestrēgusi mūsus, radot haosu no iekšienes.
Kad tas notiek pietiekoši daudz un ilgstoši, tad nervu sistēma kļūst disregulēta, un mēs piedzīvojām kādus no augstāk minētajiem simptomiem.
Ikreiz, kad šī emocijas tiek trigetēta atkal - vai tamdēļ, ka tiek trigerētas pagātnes sāpes, vai tamdēļ kā tā ir adekvāta emocijai konkrētai dzīves situācijai, pieslēdzās kauns, kas liek šo emociju jeb stresa enerģiju apspiest.
Nospiest šo stresa enerģiju prasa daudz enerģiju. (Iedomājies, ka tu mēģināt nospiest piepūšamo peldriņķi uz leju ūdenī - tu spied un spied, un tas prasa konstantu piepūli un spēku visu laiku spiest to uz leju). Tas atņem nepieciešamo enerģiju citām dzīves lietām un aspektiem - mums ir mazāk enerģijas un motivācijas ikdienas pienākumiem vai sevis realizēšanai.
Kā arī tā kā šī stresa enerģija nekad tā arī netiek atbrīvota, tā turpina uzkrāties, līdz kādā brīdī ir par daudz un kādi simptomi izpaužās izteiktāk.
Un, protams, kauns pats par sevi, kad to piedzīvojam ir nervu sistēmas “shutdown” jeb “atslēdzies” stāvoklis, kur piedzīvojam nespēku, nogurumu, bezpalīdzības un bezcerības sajūtas.
Kāpēc mēs pieredzam kaunu attiecībā uz savām emocijām?
Tas saistās ar agrīnajām piesaistes pieredzēm. Bērns nepiedzimst ar kaunēšanos par savām emocijām. Mazs bērns ir pilnībā saiknē ar savām emocijām un vecāka uzdevums ir
1) pamanīt un pieņemt bērna emocijas un
2) palīdzēt regulēt šīs emocijas veselīgā veidā (nenosodot, neizvairoties, neminimizējot kā nesvarīgas).
Tas, kas notiek ir, ka bērns pieredz no tuvākajām piesaistes personām atraidījumu, kad pauž kādu emocijas(s). Bērns vai nu tiek tiešā veidā kaunināts vai arī citādā veidā saņem atraidījumu (saiknes zaudēšanu), liekot justies, ka tā emocija nav pieņamama.
Tas var notikt attiecībā uz vienu konkrētu emociju vai vispār uz emocijām. Piemēram, dusmas bieži vien ir nepieņemta emocija un vecāks var iemācīt bērnam, ka “labi bērni nedusmojas”, liekot bērnam kaunēties, ja tas sajūt dusmas. Tā rezultātā, apspiežot dusmas. Un rezultāts pēc tam pieaugušo vecumā tam ir ne tikai disregulētas nervu sistēmas simptomi, bet arī izpatikšana citiem un grūtības nospraust robežas. Tas attiecīgi vēl vairāk rada disregulētību nervu sistēmā un galu galā - izdegšanu.
Vai arī šī kaunināšana, nepieņemšana var izpausties uz vairākām emocijam (vai pat visām). Piemēram, ari par skumjām bērns saņem noraidījumu - “ko tu tur piņķšņi? Tev viss kārtībā”. Vai arī tik ierasto: “nomierinies, viss ir labi tev, neraudi”.
Problēma šai “nomierinies, viss ir labi, neraudi” ir, ka bērna emocionālā pieredze tiek apstādināta kā nevēlama. Nervu sistēmai netiek ļauts izjust un atbrīvot emociju (stresa enerģiju), jo bērnam tiek teikts “neraudi, viss ir labi tev”.
Bet bērns tai brīdī nejūtas, ka “viss ir viņam labi”. Galu galā bērns var iemācīties, ka ir jāapspiež emocijas un jātēlo, ka viss ir labi, lai vecāks būtu apmierināts. (Un vai tas nav kaut kas, ko daudzi no mums iemācījās bērnībā?)
Šis viss ir dziļāk nekā sākotnēji izklausās. Jo, redzi, bērnam piedzīvot atraidījumu (nepieņemšanu, kauninašanu) no piesaistes personas nozīmē dzīvības bīstamus draudus. Tas ir tas, kā nervu sistēma to uztver, jo bērns nevar izdzīvot viens pats. Bērna izdzīvošana ir pilnībā atkarīga no piesaistes personas aprūpes, mīlestības, apgādes. Tāpēc saikne ar piesaistes personu ir tik būtiska.
Un pazaudēt saikni ar piesaistes personu ir tik milzīgs drauds. Tāpēc bērna nervu sistēma darīs visu iespējamo, lai pasargātu bērnu no šāda riska. Un tas tad izpauzās kā izpatikšanas citiem paterns - apspiest savas emocijas, ja otram tās nepatīk. Izvairīties paust savas emocijas, jo tas var nozīmēt atraidījumu.
Un tik daudziem nervu sistēma arī vēl pieaugušo vecumā operē pēc šāda paša principa, un mēs piedzīvojam bailes, kaunu, disregulētību jau par to vien, ka piedzīvojam emocijas. Ja būtu jārunā par tām, vai jāpauž tās citiem, mēs varam piedzīvot stindzinošu kauna sajūtu.
Un es piemetināšu, ka ar emociju izpaušanu, es nedomāju neveselīgus emociju izlādes veidus uz citiem, kas nodara pāri vai sāpina citus.
Tas arī iespējams ir, ko daudzi piedzīvojuši bērnībā vai nu tuviem cilvēkiem. Un emociju paušana saistās tikai ar negatīvām, bailīgām pieredzēm. Liekas, ka, ja ļaus emocijām but, tās pārņems, un tu kļūsi nekontrolējama/-s.
Es runāju par veselīgiem emociju izpausmes veidiem, kas palīdz saklausīt emocijas vēstījumu, un izjust un atlaist to, esot saiknē ar to, kā šī emocija izpaužās ķermenī fiziskas sajūtas veidā.
Patiesībā izjust un atlaist emociju ir pavisam īss process, ja esam pieņemoši pret to un klātesoši, kas notiek ķermenī.
Hārvardas neirozinātniece Dr Jill Bolte Taylor izpētījusi, ka tas prasa 90 sekundes. Jebkas ilgāk nozīmē, ka mēs paliekam šai emocionālajā stāvokli, jo ruminējam par to - ar domām turpinām pastiprināt to. Un kaunēšanās par emocijām, kā arī to apspiešana dēļ šī kauna, arī līdz ar to ir veids, kā mēs paildzinām emocionālo diskomfortu. Un tas tiek trigerēts atkal un atkal noteiktās situācijās.
*
Ja tu vēlies veidot dziļāku saikni ar savu ķermeni un emocijām un iemācīties tās atlaist veselīgā veidā, lai atjaunotu regulētību nervu sistēmā (vairāk iekšējais miers, mazāk trauksmainība vai depresīvie stāvokļi, vairāk pozitīvās enerģijas, efektīvāka spēja tikt galā ar trigeriem, vairāk klātesamības sajūta), tad piesakies kādam no maniem piedāvājumiem:
5 nedēļu grupu programma “Regulē nervu sistēmu” (sākas 25. feb.)
individuālā somatiskā traumu terapijas programma
12 nedēļu grupu programmas “Taurenis” (jauns raunds maija sākumā)
tiešsaistes kurss “Iekšējais miers”
