Kā bērnības traumas veido disregulētu nervu sistēmu: 1. daļa par emocijām

Bērns, kura emocijas netiek pieņemtas, iemācās tās apspiest - izstumt ārpus savas apzinātās pieredzes. Bet tas nenozīmē, ka viņš pārstāj tās just. Emocionālais stress nervu sistēmā, ķermenī tik un tā paliek un tiek aktivizēts, ikreiz, kad šai emocijai dabiski vajadzētu parādīties. Bērns kļūst atvienots no tā, ka jūt un apzinās šo emociju. Jeb arī tiklīdz tā tiek piefiksēta, tā tiek apspiesta kā nepieņemama.

Dr Gabor Mate saka, ka viena no pamata vajadzībām bērna veselīgai emocionālajai attīstībai ir tas, ka bērns var justies brīvi just ikvienu emociju. Tas ir - ka bērns jūtas pieņemts jebkurā situācijā, jūtot jebkuru emociju.

Mums visiem ir emocijas, kas dabiski parādās attiecīgās situācijās: dusmas, skumjas, sēras, bailes, nepatika, utt. Par tām neatbild mūsu apzinātais prāts, tāpēc mēs nevaram izkontrolēt, kad tās parādās. Mēs varam iemācīties, ko darīt ar tām, kad tās parādās (emociju regulācija). 

Kad bērns saņem atraidījumu, kaunināšanu vai vienkārši nesapratni (nepieņemšanu) tām, bērns iemācās, ka tā daļa manī, tās sajūtas manī ir nepieņemamas un iemācās atvienoties no tām. Bērns drīzāk izvēlās pazaudēt saikni ar sevi, savu patieso būtību, nekā pazaudēt saikni ar sev tuvākajiem, ar savu piesaistes personu.

Bet, kā jau minēju, šīs emocijas nekur nepaliek. Ir dabiski situācijas, kur tās parādītos. Bet attiecīgi tā vietā, lai izjustu tās emocijas attiecīgajā brīdī veselīgā veidā, un tās varētu tikt atlaistas, tas emocionālais stress paliek nervu sistēmā un rada disregulētību. 

“Disregulēta nervu sistēma ir nervu sistēma, kas uzkrājusi tik daudz stresu un apspiestas emocijas, ka ir iestrēgusi stresa stāvokļos vairāk, ilgāk un biežāk nekā nepieciešams. Pieaugušo dzīvē tas tad izpaužās kā trauksme (veģetatīvā distonija), depresija, hroniskas sāpes un saslimšanas, gremošanas traucējumi, miega problēmas, emocionālie paterni attiecībās, nedroša piesaiste, dusmu lēkmes, grūtības pieņemt sava bērna emocijas (tās trigero), neapmierinātība, nomāktība, grūtības saprast, ko vēlas dzīvē, grūtības pieņemt lēmumus, utt.”

Vairāk par dažādām emocijām:

Dusmas

Dusmas ir svarīga, nepieciešama emocija, kas palīdz mums pastāvēt par savām vērtībām un robežām. Tā ir aktīva stresa enerģija, kas tiek mobilizēta mūsos, lai mēs varam pastāvēt par sevi. Un, kad mēs to veiksmīgi esam izdarījuši, tad šīs dusmas pāriet un nervu sistēma atgriežas miera stāvoklī - šī aktīvā enerģija izpildījusi savu funkciju un nav vairs vajadzīga.

Ja tad, kad bērnam sāk veidoties saikne ar šo dzīvības enerģiju sevī, viņš saņem atraidījumu no vecākiem par to, viņš iemācās apspiest to.

Sekas vēlāk dzīvē tam ir izpatikšana citiem, grūtības nospraust robežas un pateikt “nē”, trauksme, nomāktība, depresija, hroniskas saslimšanas, dusmu lēkmes, neapmierinātība, grūtības saprast, ko vēlas darīt dzīvē, utt.

Skumjas

Skumjas arī ir ļoti būtiska emocija, kas signalizē mums, ka kaut kas mīļš un tuvs ir zudis vai nav iespējams, un ir nepieciešams to izsērot. Ir burtiski nepieciešams būt klātesošai šai emocijai un sniegt sev drošības sajūtu, atbalstu, iejūtību. Bērnam, protams, nepieciešams saņemt to no vecāka, jo bērns nemāk/nespēj to sniegt sev vēl. 

Ja tas iztrūkst, jo vecāku trigerē bērna skumjas un raudāšana, un vecāks saka šādas lietas: “ko tu pinkšķi, esi taču stipra”, “par ko tev raudāt, tev viss ir labi”, utt., tad bērns arī iemācās tās apspiest. Un turpina darīt to arī kā pieaugušais līdz iemācās labāk, veselīgāk. Bērns iemācās, kas raudāt ir vājuma pazīme, līdz ar to slikti, un nekad dzīvē neļauj sev raudāt citiem redzot. Bet asaras ir veids, kā nervu sistēma atlaiž stresu. Līdz ar to bērna nervu sistēmai ir laupīta iespēja atlaist stresu tādā veidā, un tas atkal tiek uzkrāts vēl vairāk.

Sekas tam pieaugušo vecumā ir: depresija, nomāktība, izdegšana, intereses un motivācijas zudums, grūtības veidot emocionālo tuvību, imunitātes problēmas, utt.

Bailes

Dr Gabor Mate saka, ka trauksme ir bailes, kas palikušas neizrisinātas. Tā visnotaļ ir, jo arī šajā gadījumā emocionālais stress palicis iestrēdzis nervu sistēmā, liekot tai trigerēt trauksmes stāvokli arī tad, kad nevajadzētu. 

Kas vajadzīgs, kad bērns jūt bailes? Drošības sajūta. Saņemot drošības sajūtu, nervu sistēma atlaiž šo stresa enerģiju. Ja tā iztrūkst, stresa enerģija paliek nervu sistēmā. 

Ja bērnībā bieži bijušas situācijas, kur bērns bijis viens ar pārāk lielu emocionālo stresu, ko viņa nervu sistēma nav varējusi pārstrādāt un atlaist, un bērns nav varējis to izrunāt ar vecākiem drīz pēc tam, tad tā stresa enerģija palika sistēmā. Vai arī, ja bērns saņēma atraidījumu savām bailēm, kad dalījās ar tām: “nav jau tik traki, nomierinies, neraudi, viss labi”, bez tā, ka tiktu sniegta emocionālā klātesamība un drošības sajūta. 

Sekas tam pieaugušo vecumā: trauksme, panikas lēkmes, pastiprinātas bailes darīt kaut ko, izpaust sevi, eksperimentēt, izdzīvot dzīvi pilnībā, utt.

Ja tu nesaņēmi klātesamību, pieņemšanu un drošības sajūtu visām savām emocijām bērnībā un iemācījies tās apspiest, tad tev ir nepieciešams mācīties veselīgākas emociju regulēšanas prasmes. Tādas, kas neietver to apspiešanu. Somatisko terapiju metodes ir vienkāršas un efektīvas metodes, ko apgūt.

Ja vēlies tās apgūt, tad tiešsaistes kursā “Iekšējais miers” ir atsevišķi video attiecībā uz dusmām, skumjām un bailēm. Kā arī kurss ietver daudzus somatiskos vingrinājumus nervu sistēmas regulēšanai (nomierināšanai).